Kaislības vadīta: entuziaste Julita Kluša atklāj pasaulē jaunu gļotsēņu sugu

Neparasts atklājums Latvijas mežos: entuziaste Julita Kluša atklāj jaunu gļotsēņu sugu – persiku vilkpienaini

Latvijas dabas bagātības atkal pārsteigušas pasaules zinātnieku aprindas, un šoreiz to paveicis nevis profesionāls zinātnieks ar milzīgiem resursiem, bet gan izcila entuziaste un pašmācības ceļā kļuvusi gļotsēņu pētniece Julita Kluša. Viņas vērīgais skatiens un nerimstošā sirdsdeguni vadīja viņu pie vēsturiska atklājuma – jaunas gļotsēņu sugas, kas nu aprakstīta pasaules zinātnē un ieguvusi nosaukumu Lycogala persicum jeb persiku vilkpienaine. Šis notikums ir spilgts apliecinājums tam, ka kaislība un neatlaidība var atnest brīnumainus augļus, bagātinot mūsu izpratni par dabas daudzveidību šeit pat, Latvijas mežos.

Atklājuma mirklis: persiku vilkpienaines dzimšana Ķemeros

Bija 2023. gada 1. jūlijs, kad Julita Kluša, kā ierasts, ar mikroskopa lupām bruņojusies, pētīja Ķemeru Nacionālā parka mitrās un noslēpumainās dabas takas. Viņas uzmanību piesaistīja kāds neparasts, koši rozā veidojums ar maziem, aptuveni 1 līdz 2,5 milimetrus diametrā lieliem augļķermeņiem. Šī krāsainā radība, kas attīstības sākumā atgādināja sulīgu persiku toni, atšķīrās no visām līdz šim zināmajām sugām. Kaut arī zinātne līdz nesenai pagātnei pazina tikai dažas vilkpienaiņu ģints sugas, Julita bija ievērojusi to lielo daudzveidību, un sirdī viņa juta – tas varētu būt kaut kas pavisam īpašs. Vēlāk, kad gļotsēne nobrieda, tās virsma ieguva unikālu, reljefu struktūru ar tumšu rakstu uz violetīga fona, bet mikroskopiski atklājās sārti eļļas pilieni – detaļas, kas apstiprināja tās neatkārtojamību.

Mīklainās gļotsēnes: ne sēnes, ne augi, ne dzīvnieki

Lai pilnībā novērtētu Julitas atklājuma nozīmi, ir vērts ieskatīties gļotsēņu pasaulē, kas bieži vien paliek nepamanīta vai tiek sajaukta ar sēnēm. Gļotsēnes (Mycetozoa jeb Myxomycetes) patiesībā nav ne sēnes, ne augi, ne dzīvnieki. Tās ir dīvaini un brīnumaini eikariotiskie organismi, kas pieder pie protistu valsts. Šī bioloģiskā grupa ir īpaša ar savu unikālo dzīves ciklu. Savā agrīnajā stadijā tās var dzīvot kā atsevišķas vienšūnas amēbas, lēni rāpojot pa mitru koksni vai lapām. Taču, kad apstākļi kļūst nelabvēlīgi, piemēram, trūkst barības vai mitruma, šīs sīkās šūnas spēj apvienoties, veidojot daudzšūnu veidojumu, ko sauc par plazmodiju. Iedomājieties to kā lēni plūstošu, pulsējošu gļotu masu, kas var līdzināties jēlam olas baltumam vai košai krāsai – no spilgti dzeltenas līdz oranžai, rozā vai pat melnai. Šis plazmodijs spēj aktīvi pārvietoties, meklējot labākus barošanās apstākļus, ko dara, reaģējot uz gaismu un mitrumu. Tās barojas ar baktērijām, raugiem, sēnītēm un citām organiskām atliekām, tādējādi veicot svarīgu lomu ekosistēmu bioloģiskās noārdīšanās procesos. Kad plazmodijs ir nobriedis, tas pārveidojas par augļķermeņiem, kas savukārt ražo sporas, nodrošinot sugas izdzīvošanu un izplatīšanos ar vēja vai dzīvnieku palīdzību. Gļotsēnes bieži vien ir veca un daudzveidīga meža indikators, apliecinot tā ekoloģisko veselību.

No entuziasma līdz zinātniskajai atzīšanai: divu gadu ceļš

Julitas atklātās persiku vilkpienaines ceļš no nezināmas parauga līdz pasaules zinātnes kartē ierakstītai sugai nebija ne viegls, ne ātrs. Tas prasīja divus neatlaidīga darba gadus, kas pilni rūpīgas izpētes un pacietības. Pēc tam, kad Julita bija pārliecinājusies, ka viņas atradums neatbilst nevienai līdz šim aprakstītai sugai, viņa sazinājās ar starptautiski atzītu mikologu Dmitro Ļeontjevu, kurš specializējas tieši gļotsēņu izpētē un klasifikācijā. Pārliecināta par sava atraduma unikalitāti, Julita 2023. gada augustā Starptautiskā gļotsēņu kongresa laikā personīgi nodeva paraugus Ļeontjevam tālākai izpētei. Sekoja DNS analīzes (sekvencēšana), kas ir mūsdienu sugu aprakstīšanas neatņemama sastāvdaļa. 2024. gada aprīlī Ļeontjevs apstiprināja satriecošo ziņu: analīzes apliecināja, ka Julitas Ķemeru Nacionālajā parkā atrastais paraugs patiešām ir zinātnei pilnīgi jauna suga. Šovasar, 2025. gada 4. jūlijā, informācija par jauno sugu – persiku vilkpienaini (Lycogala persicum) – tika oficiāli publicēta starptautiskā zinātniskā žurnālā, un par lielu godu Julitai Klušai, viņas uzvārds tagad ir iemūžināts sugas pilnajā zinātniskajā nosaukumā: Lycogala persicum Leontyev, J. Kluša, E. Moroz, Millican & Ishchenko. Šis ir rets un nozīmīgs notikums Latvijas zinātnes vēsturē, kad jauna suga aprakstīta pēc vietējā entuziasta ievākta parauga.

Julita Kluša – dabas izzinātāja ar dvēseli un pašas līdzekļiem

Julita Kluša nav akadēmiski izglītota zinātniece šī vārda tradicionālajā izpratnē, taču viņas kaislība, pašmācība un neatlaidība dabas izzināšanā ir piemērs, kas iedvesmo. Viņa gļotsēņu pētniecībai nododas par pašas līdzekļiem, veltot savu laiku un enerģiju šo mazpazīstamo organismu izpētei. Julita ir zināma ar savu ieguldījumu Latvijas dabas izzināšanā, publicējot fotoattēlus un aprakstus par saviem atradumiem. Viņas darbs nav tikai individuāla aizraušanās; tas ir daļa no plašākas sabiedrības kustības, kas apliecina pilsoniskās zinātnes milzīgo potenciālu. Pateicoties tādiem entuziastiem kā Julita, pēdējos gados Latvijā zināmo gļotsēņu sugu skaits ir strauji pieaudzis – no aptuveni 100 līdz pat 284 taksoniem 2025. gada sākumā. Šis apbrīnojamais pieaugums liecina par to, ka ikviens, kam ir vērīga acs un zinātkāra sirds, var dot nenovērtējamu ieguldījumu zinātnes attīstībā un dabas daudzveidības saglabāšanā.

Pilsoniskā zinātne: Nākotnes ceļš dabas izpētē

Persiku vilkpienaines atklāšana ir spilgts piemērs tam, cik nozīmīga kļūst pilsoniskā zinātne mūsdienu pasaulē. Laikā, kad profesionālie zinātnieki bieži vien ir spiesti koncentrēties uz specifiskiem pētījumu virzieniem un cīnīties par finansējumu, entuziasti ar savu aizraušanos un brīvprātīgo darbu var aizpildīt būtiskas datu un zināšanu nepilnības. Julitas Klušas gadījums ir iedvesmojošs stāsts par to, kā individuālas kaislības var pāraugt globālā zinātniskā atklājumā. Gļotsēņu pētnieku kopienas, piemēram, Facebook grupa "Gļotsēņu apbrīnotājiem un pētniekiem", veicina zināšanu apmaiņu un sadarbību, ļaujot atklājumiem nonākt pie profesionāliem zinātniekiem un sekmējot jaunu sugu identificēšanu. Tas ir win-win situācija – dabas izzināšana gūst labumu no plašāka datu apjoma un novērojumiem, savukārt entuziasti gūst prieku un apmierinātību par savu ieguldījumu zinātnē un dabas saglabāšanā. Šis atklājums ir kā atgādinājums, ka pasaule joprojām ir pilna nezināma un brīnumaina, gaidot, kad vērīgas acis un drosmīgas sirdis to atklās.

Nākotnes perspektīvas un iedvesma

Persiku vilkpienaines atklāšana ne tikai bagātina Latvijas dabas datu bāzi, bet arī stiprina mūsu valsts vietu pasaules bioloģijas kartē. Tā iedvesmo jaunas paaudzes pievērsties dabas izpētei, apzinoties, ka pat šķietami labi izpētītā reģionā joprojām ir iespējams atklāt ko jaunu un nebijušu. Julitas Klušas stāsts ir spēcīgs apliecinājums tam, ka zinātne nav ekskluzīva tikai akadēmisko institūciju sienās. Tā ir dzīva, elpojoša ekosistēma, ko veido kaislīgi indivīdi, kuri ar savu neatlaidību un mīlestību pret dabu virza zināšanu robežas tālāk. Ceram, ka Julitas piemērs iedvesmos vēl daudzus un Latvijas meži, purvi un pļavas turpinās atklāt savus noslēpumus, atnesot vēl neskaitāmus aizraujošus atklājumus.