Rūdis par trauksmi: "Sākumā sev meloju, ka viss ir kārtībā." Kā vīriešiem runāt par mentālo veselību?

Rūda Mālmeistra pieredze: Kā pieņemt un sadzīvot ar trauksmi

Sabiedrībā arvien biežāk tiek runāts par mentālo veselību, tomēr joprojām pastāv daudz aizspriedumu, īpaši attiecībā uz vīriešu emocionālo stāvokli. Rūdis Mālmeisters dalās savā personīgajā pieredzē, atklājot, ka ar sociālo trauksmi viņš dzīvo jau kopš bērnības. Viņa ceļš līdz sevis pieņemšanai un iemācīšanai sadzīvot ar trauksmi ir bijis garš un sarežģīts, taču ļauj cerēt uz gaišāku nākotni.

Rūža stāsts ir uzskatāms piemērs tam, cik grūti sabiedrībā joprojām ir pieņemt savas ievainojamības, īpaši vīriešiem. Viņš atzīst, ka sākumā bieži vien sev melojis, ka viss ir kārtībā, cenšoties ignorēt trauksmes klātbūtni. Sociālā trauksme, kas galvenokārt izpaužas publiskās vietās un saskarsmē ar citiem cilvēkiem, Rūdim ir bijusi līdzgaitniece jau no bērnības. Tas ir radījis ievērojamus izaicinājumus ikdienā, taču pēc ilgstošas terapijas un intensīva darba ar sevi, Rūdis ir spējis spert soļus pretī labākai pašsajūtai.

Trauksmes akceptēšana, nevis uzvara pār to

Kā uzsver Rūdis, viņa mērķis nav “uzvarēt” trauksmi, bet gan iemācīties ar to sadzīvot, neļaujot tai noteikt viņa pašvērtību. Šis uzdevums – pieņemt trauksmi kā daļu no sevis, nevis nepārtraukti ar to cīnīties – izrādījies vissarežģītākais. Daudzi cilvēki, saskaroties ar trauksmi, tiecas to apspiest vai ignorēt, taču Rūža pieredze rāda, ka atslēga ir tās pieņemšanā un integrēšanā savā dzīvē.

Trauksme pati par sevi nav slikta. Tā ir dabiska ķermeņa reakcija uz stresu vai potenciāliem draudiem, kas palīdz sagatavoties izaicinājumiem . Tomēr, kad trauksme kļūst pārmērīga, nekontrolējama un sāk traucēt ikdienas funkcionēšanu, tā var pāraugt trauksmes traucējumos, piemēram, ģeneralizētā trauksmes traucējumā vai sociālajā trauksmes . Latvijā aptuveni 3-4% iedzīvotāju cieš no visaptverošas trauksmes, kas ir līdzīgi izplatīta gan vīriešu, gan sieviešu vidū .

Vīriešu mentālā veselība: stigmas un realitāte

Statistika liecina, ka mentālās veselības problēmas, īpaši pašnāvību skaita ziņā, ir nopietna problēma Latvijā, kurā vīrieši ir ievērojami pārstāvēti . Vecuma grupā no 40 līdz 55 gadiem Latvijā ir visaugstākais izdarīto pašnāvību skaits starp vīriešiem . Viena no galvenajām problēmām ir sabiedrībā joprojām valdošā doma, ka vīriešiem jābūt stipriem un emocijas jāslepena, kas bieži vien ir uz viņu emocionālās labklājības rēķina . Frāzes kā “zēni neraud” vai “ko raudi kā meitene?!” audzina paaudzes, kurās tiek ieaudzināta emociju apslāpēšana, nevis veselīga to izpausme un apzināšanās.

Psihiatrs Ernests Pūliņš-Cinis norāda, ka sievietes daudz aktīvāk nekā vīrieši vēršas pēc palīdzības, jo vīrieši biežāk ir pakļauti stereotipiem, kas mudina slēpt patiesās emocijas un izvairīties no profesionālas palīdzības meklēšanas . Diemžēl tas bieži vien noved pie problēmas saasināšanās un, kā liecina statistika, pat pie traģiskām sekām.

Ceļš uz pieņemšanu un atveseļošanos

Rūža pieredze ar sociālo trauksmi ir spilgts piemērs tam, ka ir iespējams iemācīties dzīvot ar šo stāvokli. Terapija un pašaizliedzīgs darbs ar sevi ir ļāvis viņam ne tikai labāk izprast savu trauksmi, bet arī atrast veidus, kā ar to konstruktīvi sadzīvot. Viņa uzsvars uz pieņemšanu, nevis cīņu, ir vērtīgs princips ikvienam, kas saskaras ar mentālās veselības izaicinājumiem.

Lai gan trauksme joprojām ir klātesoša Rūža dzīvē, viņš ir iemācījies to neidentificēt ar savu pašvērtību. Šī atziņa ir milzīgs sasniegums, jo ļauj baudīt dzīvi un pilnvērtīgi piedalīties tajā, neļaujot trauksmei kļūt par šķērsli. Šāds personīgais stāsts ir iedrošinājums daudziem, kas varētu justies vieni savās cīņās. Ir svarīgi atcerēties, ka runāt par savām sajūtām un meklēt palīdzību ir spēka, nevis vājuma pazīme. Turklāt, kā norāda eksperti, sabiedrības informētības palielināšana un stigmas mazināšana ir būtiska, lai veicinātu psihisko veselību Latvijā kopumā .

Kopš 2019. gada Latvijā tiek īstenots plāns psihiskās veselības aprūpes uzlabošanai, kas paredz gan pakalpojumu pieejamības paplašināšanu, gan sabiedrības informēšanu un atbalsta sistēmu stiprināšanu . Šādi soļi ir nepieciešami, lai arvien vairāk cilvēku, piemēram, Rūdis, spētu saņemt nepieciešamo atbalstu un iemācītos dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, pieņemot sevi ar visām savām īpašajām vajadzībām.