Eiropas ienākumu karte 2024: kur mājsaimniecības pelna visvairāk un kādas ir atšķirības?

Ievads: Ienākumu nevienlīdzība Eiropā

Lai gan Eiropa bieži vien tiek uzskatīta par vienotu kultūras un vērtību telpu, realitāte rāda, ka ienākumu atšķirības starp tās iedzīvotājiem saglabājas ievērojamas. Neskatoties uz pirkšanas spējas koriģēšanu, kas mazina plaisu, starpība starp turīgākajiem un nabadzīgākajiem joprojām ir satraucoša. Pēdējo gadu notikumi, sākot ar globālo dzīves dārdzības krīzi, ko saasināja Krievijas agresija Ukrainā un pandēmijas radītās piegāžu ķēžu problēmas, ir piespieduši daudzas Eiropas mājsaimniecības saskaitīt katru santīmu, pat ja inflācija lēnām tuvojas Eiropas Centrālās bankas noteiktajam 2% mērķim.

Mediānā ekvivalentizētā neto ienākuma mērījums

Lai labāk izprastu mājsaimniecību ienākumu līmeni, tiek izmantots rādītājs – „mediānais ekvivalentizētais neto ienākums”. Tas būtībā nozīmē tipisko ienākumu uz vienu cilvēku, kas ir pielāgots mājsaimniecības lielumam un atskaitīti nodokļi. Saskaņā ar jaunākajiem datiem par 2024. gadu, šis rādītājs 34 Eiropas valstīs svārstās no 3 075 eiro Albānijā līdz pat 50 799 eiro Luksemburgā. Šī atšķirība ir patiesi iespaidīga un atspoguļo dziļi iesakņojušos ekonomisko nevienlīdzību.

Eiropas Savienības līderi un atpalicēji

Tikai Eiropas Savienības (ES) ietvaros situācija ir mazliet citāda, taču joprojām satraucoša. Bulgārija atzīta par valsti ar zemāko mediāno ekvivalentizēto ienākumu, kas ir vien 7 811 eiro. Savukārt ES vidējais rādītājs ir ievērojami augstāks – 21 582 eiro. Starp līderēm, papildus Luksemburgai, ierindojas arī Šveice un Norvēģija, kurām seko Dānija, Austrija, Īrija, Nīderlande un Beļģija, kuru ienākumi ir robežās no 30 000 līdz 35 000 eiro. Somija, Vācija, Zviedrija un Francija arī pārsniedz ES vidējo līmeni, kas liecina par to ekonomisko spēku un labklājības līmeni. Pilnīgi pretējā galā, zemākajā rangā atrodas Ziemeļmaķedonija, Turcija un Melnkalne. ES dalībvalstu vidū Ungārija un Rumānija, līdztekus Bulgārijai, arī reģistrē rādītājus zem 10 000 eiro, kas rada bažas par viņu iedzīvotāju finansiālo stāvokli.

Austrumu-Rietumu dilemmas un strukturālie faktori

Analizējot datus, skaidri redzams ievērojams dalījums: Rietumu un Ziemeļeiropas valstīs valda augstākie vidējie ienākumi, kamēr dienvidu un austrumu reģioni atpaliek. Piemēram, atšķirība starp Luksemburgu un Bulgāriju pārsniedz 40 000 eiro, kas ir gandrīz trīspadsmitkārtīga atšķirība! Kā skaidro Dr. Stefano Filauro, Sapienza Universitātes (Roma) asistents profesors, šī labklājības atšķirība ir ilgtermiņa strukturālo faktoru rezultāts, ieskaitot vēsturiskos attīstības ceļus, industrializācijas līmeni un sociālās drošības sistēmu attīstību.

Ražīgums un ekonomiskā struktūra kā ienākumu noteicēji

Giulia De Lazzari, Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) ekonomiste, uzsver, ka atšķirības ražīgumā un tautsaimniecības struktūrā spēlē izšķirošu lomu. „Augstāks ražīgums ļauj valstīm uzturēt augstākas algas,” viņa skaidro. Tas nozīmē, ka valstis ar attīstītām augstas pievienotās vērtības nozarēm, piemēram, finanšu, informācijas tehnoloģiju vai modernas ražošanas nozarēs, parasti piedāvā labākus atalgojumus. Tās valstis, kas vairāk balstās uz lauksaimniecību vai pamata pakalpojumiem, dabiski saistās ar zemākām algām. Šī atkarība no nozares struktūras ir acīmredzama, skatoties uz Eiropas karti.

Pirkšanas spējas standartizācija: vai plaisa samazinās?

Kad ienākumi tiek pielāgoti, izmantojot pirktspējas paritāti (PPS) – mākslīgu valūtas vienību, kas izlīdzina to, ko nauda var nopirkt dažādās valstīs – ienākumu plaisa tiešām samazinās, taču joprojām paliek ievērojama. Mediānais ekvivalentizētais neto ienākums svārstās no 5 098 PPS Albānijā līdz 37 781 PPS Luksemburgā. ES vidēji ir 21 245 PPS, bet Ungārija (11 199 PPS) ir zemākā starp ES dalībvalstīm. Atšķirība starp zemāko un augstāko rādītāju ES ir aptuveni 26 500 PPS, salīdzinot ar gandrīz 43 000 eiro nominālajā izteiksmē. Valstis, piemēram, Polija, Rumānija un Bulgārija, izskatās ievērojami labāk, ja ienākumus mēra PPS, nevis nominālajos eiro. Starp ES lielajām četrām ekonomikām Vācija un Francija joprojām ir virs vidējā līmeņa, kamēr Itālija un Spānija ir nedaudz zem tā, liecinot par dažādu attīstības trajektoriju arī starp šīm spēcīgajām ekonomikām.