Fon der Leienas plāns Ukrainai: vai ES spēs izvēlēties starp parādiem un Krievijas naudu?

Ursulas fon der Leienas ieskicētie risinājumi Ukrainas atbalstam: svārstīga izvēle starp parādiem un iesaldētiem līdzekļiem

Eiropas Komisijas prezidente Urula fon der Leiena ir nākusi klajā ar detalizētu dokumentu, kas adresēts ES dalībvalstu līderiem, izklāstot trīs galvenās iespējas turpmākam atbalstam Ukrainai gan finansiāli, gan militāri tuvāko divu gadu laikā. Šis ilgi gaidītais priekšlikums rada neatliekamības sajūtu pirms decembra augstākā līmeņa sanāksmes, norādot, ka «nav vieglu risinājumu», taču arī aicinot izvairīties no paralīzes vilcināšanās dēļ.

Satāvās skaitļi: milzīgās Ukrainas vajadzības

Dokumentā uzsvērtas Ukrainas ārkārtīgi lielās vajadzības. Eiropas Komisija lēš, ka nākamajā gadā un līdz 2027. gadam Ukrainas bruņotajiem spēkiem būs nepieciešami 83,4 miljardi eiro, bet valsts ekonomikas uzturēšanai – 55,2 miljardi eiro. Kopumā tas ir iespaidīgs 135 miljardu eiro apjoms divu gadu laikā. Salīdzinājumam, kopš 2022. gada februāra Krievijas pilna mēroga iebrukuma, ES ir nodrošinājusi 66 miljardus eiro militārās palīdzības un 100,6 miljardus eiro finansiālā atbalsta. Šis apjoms ir gandrīz pielīdzināms gandrīz čalos gados sniegtajam atbalstam, liecinot par krasi pieaugušajām finansiālajām prasībām.

Šis pieaugums cieši saistīts ar potenciālo Donalda Trampa atgriešanos Baltajā namā un ASV administrācijas iespējamo samazināto tiešo palīdzību. Līdz ar to Eiropas Savienībai, iespējams, nāksies uzņemties lielāku finansiālo nastu, lai gan cerams uz citu rietumvalstu atbalstu. Fon der Leiena brīdina, ka bez «ilgtspējīga un palielināta atbalsta» Ukraina «nopietni riskē saskarties ar ekonomisku strupceļu», kas apdraudēs tās spēju aizstāvēties un uzturēt būtiskas valsts funkcijas.

Divi ceļi uz parādiem: no individuāliem grantu līdz kopējai atbildībai

Pirmās divas no trim piedāvātajām iespējām būtībā ietver jaunu parādu uzņemšanos. Pirmais variants paredz neatmaksājamus grantus nacionālā līmenī, savukārt otrais – līdzīgu atbalstu, bet organizētu kolektīvi ES mērogā. Pirmais variants būtu brīvprātīgs, bet otrais, stājoties spēkā, obligāts visām dalībvalstīm. Abi varianti pieprasītu naudas piesaisti finanšu tirgos, kas varētu radīt problēmas dalībvalstīm ar lielu nacionālo budžeta deficītu. Fon der Leiena atzīst, ka šāds solis būtu salīdzinoši vienkāršs, taču radītu tūlītēju fiskālu ietekmi, jo arī aģentūras un valstu budžetu bilancēs tiktu ieskaitīti galvenie parādi un procentu maksājumi.

Kopīgās parādu shēmas gadījumā finansējuma nodrošināšana būtu piesaistīta katras dalībvalsts ekonomiskajam apjomam, un tām būtu jāsedz arī procentu maksājumi. Ja kāda valsts izstātos no shēmas, pārējām būtu jākompensē radušos starpību. Turklāt fon der Leiena brīdina, ka šāds instruments tiktu izmantots «jau ļoti noslogotā periodā» un tā pārvaldībai būtu nepieciešama «rūpīga plānošana», lai nodrošinātu izdevīgākās aizdevumu likmes tirgū. Kā papildu garantija varētu tikt izmantots bloka kopējais budžets, tomēr pašreizējie budžeta noteikumi aizliedz aizņemšanos ne-ES valsts labā. Lai grozītu likumdošanu, būtu nepieciešama vienprātība, kas, ņemot vērā Ungārijas iebildumus pret atbalstu Ukrainai, ir ļoti sarežģīti sasniedzama.

Meklējot Krievijas aktīvus: cerība uz iesaldēto līdzekļu izmantošanu

Trešā un visai pretrunīgā iespēja ir aizdevums, kas balstīts uz Krievijas Centrālās bankas iesaldētajiem aktīviem, kuru kopējā vērtība ir aptuveni 185 miljardi eiro. Lielākā daļa šo līdzekļu atrodas «Euroclear» centrālajā vērtspapīru depozitārijā Briselē. Saskaņā ar vēl netestētu shēmu «Euroclear» pārskaitītu naudas atlikumus Komisijai, kas savukārt izsniegtu 140 miljardu eiro aizdevumu Ukrainai Eiropas Savienības vārdā. Atlikušie 45 miljardi eiro segtu esošo G7 valstu kredītlīniju. Ukraina tiktu aicināta atmaksāt aizdevumu tikai pēc Krievijas agresijas kara beigām un vienošanās par kompensāciju par nodarītajiem zaudējumiem. Pēc tam Komisija atmaksātu «Euroclear», un «Euroclear» – Krievijai, noslēdzot «aprites ciklu».

Kopš šīs idejas pirmo reizi tika izvirzīta septembrī, Beļģija, kurā atrodas ievērojama daļa aktīvu, ir izteikusi bažas par savu kā «vienīgās frontes valsts» situāciju un pieprasījusi pilnīgu caurspīdīgumu līdzekļu atrašanā. Komisija jau iepriekš ir norādījusi, ka visā blokā iesaldēti aptuveni 210 miljardi eiro Krievijas suverēno aktīvu. Fon der Leiena savā vēstulē atklāj iespēju izmantot atlikušos 25 miljardus eiro, kuru precīza atrašanās vieta joprojām ir noslēpumā tīta. Tas nozīmē, ka šis tā dēvētais «reparāciju aizdevums» varētu pārsniegt sākotnējos 140 miljardus eiro un attiecīgi ilgt ilgāk. Tomēr Komisijas prezidente atzīst, ka šie līdzekļi ir «komercbankās», kas varētu iebilst pret piekļuvi privātajiem kontiem.

Juridiskās garantijas un «uz mūžu» saistības

Fon der Leiena ilgu laiku centusies mazināt Beļģijas bažas. Viņa iesaka Beļģijai izstāties no 1989. gada investīciju līguma ar Krieviju, kas paredz šķīrējtiesu strīdu gadījumā. Šādi līgumi jau ir izmantoti, piemēram, Krievijas oligarha tiesas prāvā Luksemburgā. Turklāt viņa aicina dalībvalstis sniegt «juridiski saistošas, beznosacījumu, neatgriezeniskas un pieprasījumā nodrošinātas garantijas», kas segtu ne tikai 185 miljardus eiro no pašiem aktīviem, bet arī jebkādus potenciālos tiesu nolēmumus. Šīs garantijas būtu nepieciešamas gadījumā, ja sankcijas, kas iesaldē aktīvus, tiktu atceltas pirms kara beigām un Maskava piekristu kompensēt zaudējumus.

Fon der Leiena pat pieļauj iespēju mainīt vienprātības balsojumu uz kvalificēta vairākuma balsojumu, lai gan līdzīgs mēģinājums pērn tika bloķēts. Neskaidrības par juridiskajām problēmām un sankciju atjaunošanu nozīmē, ka dalībvalstu sniegtās garantijas varētu ilgt «uz mūžu», atzīst prezidente. Lai gan šis princips neietver suverēno aktīvu konfiskāciju, kas ir aizliegta starptautiskajās tiesībās, pastāv bažas par iespējamām sekām. Ārvalstu investori varētu uztvert šo iniciatīvu kā tiešu konfiskāciju un izvairīties no eirozonas, radot «potenciālas blakusparādības, tostarp finanšu tirgiem». Lai mazinātu šo risku, nepieciešams «vienots centiens no Savienības puses, un, iespējams, arī starptautisku partneru līdzdalība».

Steiga un izšķiroša sanāksme

Neatkarīgi no izvēlētā risinājuma, tas jāpieņem ātri. Ukrainai nepieciešams jauns finansiālā atbalsta pieplūdums jau 2026. gada otrajā ceturksnī. Lai gan pirmo ceturksni varētu segt citi partneri, pēc tam atbildība pilnībā gulstas uz ES pleciem. Fon der Leiena atgādina, ka arī SVF plāno pieņemt lēmumu par jaunu atbalsta programmu Ukrainai decembrī vai janvārī. Lai Kijeva saņemtu pozitīvu atbildi, tai jādemonstrē «stingra apņemšanās» uzturēt savu finanšu stabilitāti, ko var garantēt tikai Eiropas palīdzība. Tāpēc ES līderiem ir jāpieņem lēmums 18.-19. decembra sanāksmē Briselē. Ja Beļģijas bažas izrādīsies nepārvaramas, un diskusijas par «reparāciju aizdevumu» ievilksies, bloks varētu izmantot 1. vai 2. variantu, vai to kombināciju kā «pagaidu risinājumus», lai novērstu pēkšņu atbalsta pārtraukšanu. «Galu galā tas, kas notiks Ukrainā, ir tikpat fundamentāli svarīgi pašai valstij, cik arī visas Eiropas nākotnei,» uzsver fon der Leiena.