Kosmosa ieguve: Vai mēs drīkstētu izmantot asteroīdu bagātības?

Ieskats kosmosa ieguvē. Vai mēs drīkstētu iegūt resursus no asteroīdiem?

Kosmiskā ieguve pagaidām ir zinātniskās fantastikas cienīgs sapnis, taču arvien vairāk gan privātie uzņēmumi, gan valstis pievēršas šai idejai. Tā varētu kļūt par galveno dzinējspēku kosmosa izpētē un nodrošināt Zemei kritiski svarīgas izejvielas. Taču vai šī prakse ir gan ētiski pamatota, gan juridiski atļauta?

Eiropas ambīcijas un kosmosa resursu pievilcība

Eiropa nākotnē varētu uzsākt resursu ieguvi kosmosā. 2025. gada septembrī Eiropas Komisija publicēja savu ikgadējo progresa ziņojumu, kurā tika uzsvērts, ka pieaugošā konkurence pēc kritiski svarīgiem izejmateriāliem varētu mudināt bloku izpētīt kosmosa ieguvi, sākot ar Mēnesi. Šobrīd kosmosa ieguve ir tikai agrīnā attīstības stadijā, taču tā jau piesaista starptautisku uzmanību gan no publiskajām institūcijām, gan privātajiem uzņēmumiem. Tā kā kosmiskās ieguves tehnoloģijas un tās ētiskās un juridiskās robežas vēl joprojām tiek veidotas, šī “Euronews Tech Talks” sērija pievēršas galvenajiem jautājumiem, kas veidos šīs prakses nākotni.

Kas ir kosmosa ieguve?

Kosmosa ieguve ir plašs jēdziens, kas apzīmē resursu ieguvi ārpus Zemes, lai iegūtu svarīgus metālus, ūdeni un gāzes. Populārākie galamērķi kosmosa ieguvei ir Mēness un asteroīdi – akmeņaini, bezgaisa debess ķermeņi, kas ir Saules sistēmas veidošanās paliekas pirms aptuveni 4,6 miljardiem gadu.

Mēness ieguve bieži vien tiek saistīta ar iegūto resursu izmantošanu uz vietas (in situ). Vērtīgākais resurss uz Mēness virsmas tiek prognozēts ūdens, jo tā ķīmiskās sastāvdaļas, skābeklis un ūdeņradis, varētu uzturēt dzīvību uz Mēness un kalpot par raķešu degvielu kosmosa izpētei. Kā norādījis profesors Jena Krofords, atspiežoties uz savām zināšanām par planetāro zinātni no Londonas Universitātes, atzīst:

“Ūdens ir ļoti noderīga viela, bet tā ir diezgan smaga. Daudzu kilogramu ūdens pacelšana no Zemes uz Mēnesi būtu dārgs pasākums, tāpēc daudz labāk ir, ja Mēness nodrošina savu ūdens resursu.”

Savukārt asteroīdu ieguve tiek saistīta ar resursu ieguvi ārpus Mēness (ex situ), kas nozīmē, ka materiāli tiktu iegūti kosmosā un nogādāti atpakaļ uz Zemi. Daži asteroīdi var saturēt niķeli, kobaltu un citus kritiski svarīgus izejmateriālus, kas varētu būt vērtīgi uz Zemes. Krofords piebilst:

“Ir uzņēmumi, kas apgalvo, ka, ja mēs iegūtu šos tā dēvētos platīna grupas elementus no dzelzs asteroīdiem, tas būtu ļoti vērtīgi.”

Tomēr neatkarīgi no tā, vai runa ir par kosmosa izpētes uzturēšanu vai pieprasījuma pēc kritiskajiem izejmateriāliem uz Zemes apmierināšanu, kosmosa ieguve joprojām saskaras ar izaicinājumiem gan nepieciešamo tehnoloģiju attīstībā, gan izmaksu un ieguvumu vērtējumā.

Vai kosmosa ieguve ir ētiska?

Ieguve uz Zemes nebauda pozitīvu reputāciju; drīzāk tā rada jautājumus un bažas visā pasaulē, ņemot vērā tās kaitīgo ietekmi uz vietējām kopienām un vidi. Līdzīgi jautājumi rodas attiecībā uz kosmosa ieguvi, un debates joprojām turpinās. Pētnieks un pasniedzējs Pierfransesko Biaseti no Padujas Universitātes Itālijā norāda, ka, no vienas puses, kosmosa ieguve varētu padarīt sabiedrību turīgāku un efektīvāku, potenciāli sniedzot labumu mūsu planētai un veicinot kosmosa izpēti. Taču viņš arī uzsver:

“Protams, kā vienmēr ētikas jautājumos, velns slēpjas detaļās.”

Ēriks Perssons, filozofijas asociētais profesors no Lundas Universitātes Zviedrijā, piebilst, ka mēs nevaram būt droši, vai raktuvju celtniecība kosmosā samazinās ieguvi uz Zemes. Viņš brīdina:

“Tā varētu būt uzplaukuma laiks Zemes ekonomikai, bet, iespējams, arī palielinātu plaisu starp tiem, kam ir pieeja kosmosam, un tiem, kam tā nav.”

Kosmosa ieguves juridiskais statuss

Juridiski kosmosa ieguve ir arī sarežģīts jautājums. Saskaņā ar 1967. gada Ārējās kosmiskās telpas līgumu neviena valsts nevar pretendēt uz suverenitāti pār debess ķermeņiem, jo tiesību akti efektīvi aizliedz īpašuma jēdzienu kosmosā. Tomēr dažas valstis, tostarp Amerikas Savienotās Valstis, Luksemburga un Japāna, ir pieņēmušas likumus, kas ļauj to valstu privātajiem uzņēmumiem iegūt resursus ārpus Zemes. Džiliana Stjuarta, kosmosa likumu un politikas eksperte no Londonas Ekonomikas skolas, skaidro:

“Valstu likumi lielākoties ietver punktu, ka tas var tikt darīts valsts saistību ietvaros, ko valsts ievēro saskaņā ar Ārējās kosmiskās telpas līgumu. Tātad nav pilnīgi skaidrs, kā tieši tas darbosies.”

Ceļš uz priekšu: tehnoloģija, ētika un likumdošana

Kopumā eksperti uzskata, ka tehnoloģija vēl nav gatava kosmiskās ieguves operācijām, tāpat kā nav gatava ētika un likumdošana. Taču Krofords uzskata, ka tas varētu būt arī priekšrocība:

“Ir radusies iespēja mēģināt sakārtot savas lietas un izstrādāt starptautisku režīmu, kas varētu risināt kosmosa resursu izmantošanu saskaņā ar starptautiski vienotām principiem.”