Luksusa vilciens «Golden Eagle» – jauns veids, kā nesteidzīgi izbaudīt Eiropu

Luksusa vilciens, kas atdzīvina leģendas

“Tātad, tas ir varenais Orient Express,” saka kāds tēls Grehema Grīna 1969. gada romānā “Ceļojumi ar manu tanti”. “Iespējams, tas ir īsts luksusa ceļojums... cilvēkiem, kuri nesteidzas.” Šī romānā aprakstītā slavenā maršruta no Parīzes uz Stambulu versija bija nedaudz noplukusi, un liktenīgi tajā trūka restorāna vagona, lai pabarotu pasažierus trīs dienu garajā braucienā. Titulētā tante Augusta žēlojas par kaviāra un šampanieša trūkumu, ar ko viņa bija lutinājusi sevi iepriekšējā braucienā. “Mēs praktiski dzīvojām ēdamvagonā. Viena maltīte pārgāja otrā, un nakts – dienā.”

Tieši tāpat, kā tante Augusta atmiņās kavējās par dzelzceļa ceļojumu zelta laikiem, to dara arī kompānija “Golden Eagle Luxury Trains”. Pasažieri tās jaunajā maršrutā starp Franciju un Turciju diez vai jutīsies izsalkuši, taču viņi noteikti nesteigsies.

Greznas atvadas no Parīzes

Šampanieša pieņemšana Gare de Lyon stacijā inaugurācijas braucienu iesāka ar greznības un baudas noti. Kamēr Parīze aiz slīpējoša lietus pamira aiz muguras, mēs, pirmie ceļotāji, tikām cienāti ar dāsnu pusdienu maltīti vilcienā, kas vēstīja par mūsu septiņu dienu brauciena uz Bosforu ekstravaganci. Tā “Danube Express” karaliski zilajiem “wagon-lits” vagoniem bija pievienoti divi restorāna vagoni un bāra vagons, visi pilnā sparā, ar pietiekami daudz kaviāra un šampanieša, lai pietiktu vēl ilgi pēc Stambulas sasniegšanas.

Vīstošais ceļš cauri kontinentam

“Golden Eagle” vijas pa mērķtiecīgu maršrutu pāri kontinentam. Tas skar daudzas vietas, ko šķērsojuši iepriekšējie daudzšķautņainā “Orient Express” varianti – Austriju, Serbiju, Bulgāriju –, taču tas izseko oriģinālu, gausāku, vīstošu ceļu pāri kontinentam. Vilciens veic papildu pieturas Francijas Reimsa pilsētā, lai apmeklētu šampanieša namu, pēcpusdienā apstājas Slovēnijas Postojnas alā, piedāvā stipro dzērienu degustāciju Belgradā un pilsētas tūri Sofijā.

Tas bija maija beigās (maršruts tiek piedāvāts pavasarī un rudenī), ideāls laiks, lai veiktu starpkontinentālu labības apskati Eiropā. Francijas pumpurojošie vīnogulāji sniedzās līdz Austrijas mitriem miežu laukiem, Serbijas izžuvušajām pupām un kukurūzai, un Bulgārijas pietupušajām, pagaidām bezsejainajām saulespuķēm. Resnie Šveices brūnie lopiņi Alpu ganībās deva ceļu Horvātijas aitām, kas savukārt atdeva vietu Turcijas tievajām Dardaneļu kazām. Un katru ceļojuma dienu, starp sliedēm dīgstot gluži kā sētas no garāmbraucošiem vilcieniem, uzplauka svinīga trīskrāsu kompozīcija – magones, sviesta puķes un agrās purpura orhidejas.

Eiropas labākais restorāns uz sliedēm?

Grīna tantei Augustai bija taisnība, sakot, ka “pusmūžā sākas bauda – bauda vīnā, mīlestībā, ēdienā”. Ēdiens bija manās domās jau kopš šī ceļojuma sākuma un izraisīja dīvainas sajūtas. Mūsu pieturā Reimsā es biju priecīgs dzirdēt gidu sakām: “Mēs apmeklēsim Café Drole.” Es patiesi biju pārsteigts, ka pēc tam atradāmies pilsētas katedrālē, nevis braserijā. Baznīcas fasādē iegrebtās statujas, skābo lietu apēstas, izskatījās spitālīgas bez dažādiem pirkstiem, plaukstām, deguniem un pēdām, un man ienāca prātā gorgonzola.

Nākamajā dienā, kad braucām cauri Austrijas Tirolei, viesmīlis ar maizes grozu noliecās un jautāja, vai vēlos “Parasto, vai to briesmīgo veidu?” Pārāk ziņkārīgs, lai atteiktos, es lūdzu “briesmīgo”, lai atklātu, ka tā patiesībā bija gatavota ar estragonu.

Maize, sviests, smalkās maltītes un izsmalcinātie deserti tiek apdomīgi veidoti dzelzceļa vagona šaurajā, tveicīgajā virtuvē. Ir gandrīz droši, ka, ja “Danube Express” restorāns nedoties ceļā nedēļām ilgi, tam būtu viena vai divas Michelin zvaigznes – šī sistēma balstās uz recenzentu anonimitāti, un viņi diez vai pavadīs nedēļu vai ilgāk, ēdot vienā un tajā pašā iestādē.

Tomēr es nevarēju iedomāties neko labāku par manu parasto brokastu – vārītu olu un bekona – baudīšanu, braucot cauri Slovēnijas Jūlija Alpiem, vai ēdot astoņkāja karpačo, grilētu jūras asari un ceptu mango siera kūku, ceļojot uz dienvidiem cauri Horvātijai; pa labi man pavērās vilciska Balkānu koksne, pa kreisi – zvejas laivas un Adrijas jūras pludmales smiltis.

Ceļojošās noskaņas un nemanāma plūsma

Katru vakaru Gābors Vicziāns, vilciena rezidējošais mūziķis, piepildīja bāra vagonu ar mūziku – melodijas no viņa dzimtās Ungārijas, Lielā Amerikāņu Dziesmu grāmata un Eltona Džona skaņdarbi. Kādā vakarā vagons pamazām iztukšojās, līdz palikām tikai mēs divi – viņš pie klavierēm, un es dzerot savu šampanieti. Es centos klausīties ar patiesu interesi, kamēr Gābors man skaidroja, kā Šopēna modulētie romantiskie akordi noveda pie Džēršvina un Džoplina svinga un džeza, taču starp vilciena šūpošanos, dzērienu un Gābora unikālo angļu valodas versiju viņa skaidrojumi drīz kļuva mazliet miglaini.

Skaidros brīžos es zināju, ka šis ir īpašs ceļojums. Braucienam ritot un Stambulai tuvojoties, tā kļuva par sarunu tēmu – ceļojuma vēsturiskās konotācijas literatūrā, filmās un iztēlē bija neizbēgamas. Pēdējās vakariņas uz klāja, pusformāla “black-tie gala”, notika, kad grabējām starp Sofiju un Stambulu. Es sēdēju kopā ar austrāliešu kungu, kurš izteica pārsteigumu, ka viss noritēja tik labi. “Šis ceļojums plūda kā vīns,” teica austrālietis. “Gludi no sākuma līdz beigām.”

Jā, es domāju, un vilciens ir ‘terroir’, nodrošinot mūs ar visu, kas nepieciešams lieliskam ceļojumam. “Mēs varam darīt tikai tik daudz,” sacīja Tims Litlers, “Golden Eagle” dibinātājs, kurš ceļoja kopā ar mums. Viņi ir pilnveidojuši savu misiju pēc gadiem ilgas darbības Eiropā, Vidusāzijā un Indijā (drīz sāksies jauni maršruti Ķīnā, Tibetā un Vjetnamā). Draudzīgais un smaidīgais personāls padara ceļojumu par to, kas tas ir.

Laiks ir īstā greznība

Tas, kas bija “Golden Eagle” pārziņā – gardais ēdiens, dzērieni, ērtās kajītes, draudzīgais un smaidīgais personāls – bija labāk nekā jebkurš varētu vēlēties. Kā jebkurā ceļojuma veidā, pārējais bija atkarīgs no mums, pasažieriem. Kā varēja būt problēma ar spēcīgo lietu Vīnē, ja mūs Burgtheater gaidīja privāts orķestra koncerts? Kāpēc uztraukties par reizēm nestabilo Wi-Fi, ja mums bija paveramā Balkānu Eiropas plašums, ko vērot? Kāds gan varēja sūdzēties par gaidīšanas laiku pie Bulgārijas robežas, ja visas formalitātes pilnībā nokārtoja “Golden Eagle” personāls, atstājot mūs brīvus turpināt malkot šampanieti un lasīt romānus? Mums atvēlētais laiks bija īstā greznība. Parafrazējot Grīnu, tas ir varenais “Golden Eagle”; tas ir īsts luksusa ceļojums cilvēkiem, kuri nesteidzas.