Orgānu ziedošanas drāma Kazahstānā: Kāpēc neuzticība un bailes liedz glābt dzīvības

Dzīvības cena: Kāpēc Kazahstānā dominē orgānu ziedošana dzīvības laikā un slimnīcās mirst simtiem cilvēku

Orgānu transplantācija Kazahstānā, kas bieži vien ir vienīgā cerība izglābt dzīvību, ir kritiski atkarīga no donoriem. Taču viņu pieejamības neskaidrība bieži noved pie tā, ka pacienti nomirst, nesagaidot nepieciešamo orgānu.

Satricinošais kontrasts: Dzīvie donori glābj vairāk

Pastāv divu veidu orgānu ziedojumi: no dzīva donora un pēc nāves (kadavēriskie) transplantāti. Lai gan iespējas dzīvības laikā parasti aprobežojas tikai ar nieri un aknām, Kazahstānā tieši šis veids glābj vairāk dzīvību nekā ziedošana pēc nāves.

Aidars Sitkazins, Kazahstānas Republikāniskā transplantācijas un augsto tehnoloģiju pakalpojumu koordinācijas centra direktors, atklāj skaudru realitāti: "Visā pasaulē 80-90% ziedojumu ir pēc nāves, bet par Kazahstānu un Centrālāzijas valstīm to nevar teikt. Mūsu valstī 80-90% donoru ir pacienta dzīvie radinieki."

Uzticības krīze un bailes no korupcijas

Pēc viņa teiktā, galvenais iemesls, kāpēc daudzi atsakās ziedot savus orgānus pēc nāves, ir dziļš neuzticēšanās veselības aprūpes sistēmai. Izplatītā pārliecība par korupciju raisa bažas, ka ziedotie orgāni tiks ļaunprātīgi izmantoti, nelegāli pārdoti vai pat ka ārsti apzināti neārstēs pacientus, lai tiktu pie viņu orgāniem – satraucošs un biedējošs scenārijs, kas paralizē vēlmi palīdzēt.

Sitkazins uzsver, ka orgānu pārdošana ir krimināli sodāma, un transplantācijas procesā iesaistītas daudzas personas un organizācijas. Slimnīcas negūst finansiālu vai citu labumu, ja pacients kļūst par donoru pēc nāves. Tomēr viņš saprot, ka skandāli, kas saistīti ar orgānu transplantāciju – pagājušajā gadā vien bija 15 mēģinājumi pārdot ziedotus orgānus – bieži vien attur cilvēkus no piekrišanas parakstīšanas.

Reliģijas loma: Oficiālā atbalsta nesasniedz cilvēku sirdis

Arī reliģija spēlē būtisku lomu. Daudzi uzskata, ka islams vai pareizticība – divas galvenās reliģijas Centrālāzijā – neatļauj ziedošanu pēc nāves. Kaut arī Kazahstānas reliģiskās iestādes vienbalsīgi atbalsta ziedošanu pēc nāves kā labdarības aktu, tas joprojām nav mainījis daudzu cilvēku nostāju. Reliģijas jautājums nav unikāls tikai Kazahstānai vai Centrālāzijai; pētījumi liecina, ka nevēlēšanās ziedot orgānus pēc nāves ir ilgstoša tendence islāma valstīs, kur dominē ziedošana dzīvības laikā.

Kontrastam, Eiropā ziedošana pēc nāves ir iedibināta prakse, kas sedz līdz pat 50% no nepieciešamajiem orgāniem. Atšķirībā no citām pasaules daļām, Eiropā izmanto arī orgānus no donoriem, kuri miruši sirds mazspējas dēļ.

Aukstie skaitļi: Garās gaidītāju rindas un zaudētās dzīvības

Situācija Kazahstānā ir dramatiska. Uz 2025. gada maiju 4226 cilvēki gaida kāda veida orgānu transplantāciju, tostarp 128 bērni. No kopējā pacientu skaita 3828 gaida nieri. Lai gan šiem pacientiem ļaunākajā gadījumā ir alternatīva – hemodialīze, kas var uzturēt dzīvību 10 līdz 15 gadus, daudziem citas iespējas nav.

"Ne visi, kam nepieciešama orgānu transplantācija, ir šajā sarakstā. Šai kategorijai nav citas alternatīvas, tikai orgānu transplantācija var glābt viņu dzīvību," uzsver transplantācijas koordinācijas iestādes direktors. Viņš lēš, ka vidēji 300 cilvēku ik gadu mirst, jo vienkārši nav pietiekami daudz donoru.

Šokējošs piemērs no 2024. gada: no 86 mirušiem donoriem ar diagnosticētu smadzeņu nāvi, kuru radinieki tika uzrunāti, tikai 10 ģimenes deva piekrišanu. Sitkazins atgādina, ka viens miris cilvēks var izglābt septiņas dzīvības. Salīdziniet: 2024. gadā tika veiktas 260 transplantācijas, no kurām 237 bija no dzīviem donoriem.

"Opt-in" sistēmas izaicinājumi un radinieku loma

Kazahstānā darbojas "opt-in" piekrišanas sistēma, kas nozīmē, ka katram pilsonim oficiāli jāpiekrīt ziedot savus orgānus pēc nāves. Taču pat tad, ja persona ir devusi piekrišanu, nepieciešama arī radinieku piekrišana. Šāda sistēma tika ieviesta 2020. gadā pēc vairākām tiesas prāvām, ko ierosināja mirušo personu radinieki, kuri bija sašutuši par orgānu izņemšanu bez viņu piekrišanas.

"Galvenā problēma ir radinieku atteikums. Mums ir arī ļoti zema gribas izpausme," norāda Sitkazins. Uz 2025. gada janvāri no 11 miljoniem pieaugušo iedzīvotāju 115 000 cilvēku bija izteikuši vēlmi atteikties no ziedošanas ("opt out"), un tikai 8000 bija piekrituši ("opt in").

Ceļš uz pārmaiņām: Caur uzticību un izpratni

Visās Centrālāzijas valstīs pastāv līdzīgas problēmas saistībā ar ziedošanu pēc nāves: neuzticēšanās sistēmai un nepareizi priekšstati par ziedojumiem. Kamēr nepalielināsies sabiedrības informētība un sistēmas neizrādīsies caurspīdīgākas un drošākas, mirušo cilvēku orgānu ziedojumu skaits, visticamāk, būtiski nepieaugs. Ir steidzami nepieciešams lauzt mītus, celt uzticību un skaidrot, ka orgānu ziedošana ir bezmaksas, labdarīgs akts, kas var glābt neskaitāmas dzīvības, izgaismojot cerību staru tumšajā neziņas un baiļu tunelī.