Aiz kadra: 5 neparasti fakti par «Ātrs un bez žēlastības», kas liks paskatīties uz filmu sēriju citām acīm

Sākums nevis uz lielā ekrāna, bet žurnāla lappusēs

Viena no aizraujošākajām un adrenalīna pilnākajām filmu sērijām kino vēsturē, “Ātrs un bez žēlastības”, kas jau no 24. maija sestdienu vakaros atgriežas TV3 ekrānos, savu ceļu patiesībā sāka visnotaļ neparastā veidā – nevis ar grandiozu studijas redzējumu vai ambiciozu scenāriju, bet gan ar parastu žurnāla rakstu. Šķiet neticami, ka šī globālā fenomena dzimšanas šūpulis bija daži lappuses, kas veltītas Losandželosas ielu sacīkšu pasaulei. Režisors Robs Kouens, iedvesmojoties no Vibe žurnālā publicētā raksta “Racer X”, ieraudzīja potenciālu stāstam par ātrumu, lojalitāti un robežu pārkāpšanu. Sākotnēji viņš nebija pārliecināts, ka no šīs subkultūras var izveidot pilnmetrāžas filmu, taču, iedziļinoties šajā aizraujošajā un bīstamajā vidē, apmeklējot īstus ielu sacīkšu pasākumus, viņa skatījums strauji mainījās. Viņu pārsteidza ne tikai ātrums un automašīnu skaistums, bet arī stiprās kopienas saites un nerakstītie likumi, kas valdīja šajā slepenajā pasaulē. Tieši šis emocionālais un sociālais aspekts pārliecināja Kouenu, ka šeit slēpjas kas vairāk par vienkāršām sacīkstēm – te bija stāsts par ģimeni, par piederību un par cīņu par savu vietu zem saules. Tādējādi, pateicoties vienam žurnāla rakstam, tika aizsākta leģenda, kas turpina aizraut miljoniem skatītāju visā pasaulē, likdama sirdīm pukstēt straujāk katrā jauna filmas sērijas pavērsienā.

Nosaukuma “Ātrs un bez žēlastības” izcelsmes stāsts ar senu B-filmas piesitienu

Ikviens “Ātrs un bez žēlastības” fans zina ikoniskos vārdus “Fast and the Furious”. Taču retais apzinās, ka šis spēcīgais un perfektu filmas būtību atspoguļojošais nosaukums gandrīz nekad netika izmantots. Sākotnēji filmai bija pavisam cits darba nosaukums – “Redline”, kas automašīnu pasaulē apzīmē maksimālo dzinēja apgriezienu skaitu, metafora ātrumam un bīstamībai. Lai gan “Redline” arīdzan sasaucas ar filmas tematiku, tas nespēj nodot to spriedzi un dramatisko nokrāsu, ko sniedz pašreizējais nosaukums. Taču, kad filmas veidotāji nolēma izmantot nosaukumu “The Fast and the Furious”, viņi saskārās ar negaidītu šķērsli. Izrādījās, ka šis nosaukums jau piederēja – kādai 1955. gada B klases filmai, ko producējis leģendārais Rožers Kormans. Situācija kļuva intriģējoša – lai iegūtu tiesības uz tik ļoti kāroto nosaukumu, Universal Pictures nācās slēgt neparastu darījumu. Tā vietā, lai maksātu Kormanam lielu naudas summu, studija apmainīja nosaukuma tiesības pret akciju videomateriāliem no savas arhīva. Šis šķietami mazais, aizkulišu darījums ir spilgts piemērs tam, cik sarežģīts un reizēm neticams var būt ceļš, lai filma iegūtu tieši to identitāti, kas tai lemta. Padomājiet par to – ja šis darījums nebūtu noticis, mēs šodien, iespējams, pazītu šo filmu sēriju ar pavisam citu vārdu, un visa zīmola atpazīstamība varētu būt krasi atšķirīga. Tas liek aizdomāties par to, cik liela loma ir pat vissīkākajām detaļām grandiozu projektu tapšanā.

Aktieri, kuriem ātrums bija jāmācās no nulles: Rodrigesa un Brūstere pie stūres bez pieredzes

Lai gan “Ātrs un bez žēlastības” franšīze ir sinonīms meistarīgai braukšanai un iespaidīgiem trikiem, ir emocionāli aizkustinoši apzināties, ka divām no galvenajām aktrisēm – Mišelai Rodrigesai (Letija) un Džordanai Brūsterei (Mia) – filmas uzņemšanas sākumā pat nebija autovadītāja apliecības. Šis fakts šķiet gandrīz neticams, ņemot vērā to, cik pārliecinoši un drosmīgi viņas vēlāk attēloja varones, kuras ir neatraujama ielu sacīkšu pasaules sastāvdaļa. Abām aktrisēm, lai spētu ticami atveidot savas lomas un patstāvīgi vadīt automašīnas filmēšanas laukumā, nācās intensīvi apgūt braukšanas prasmes tieši pirms un filmas tapšanas laikā. Iztēlojieties to spiedienu – ne tikai adaptēties jaunai videi un tēlam, bet arī apgūt pamata iemaņas, ko daudzi no mums apgūst jau pusaudžu gados! Mišela Rodrigesa, kura filmā izcēlās ar savu bezbailību un drosmīgajām braukšanas ainām, pat spēja apgūt dažus trikus pati, bez kaskadiera palīdzības. Tas liecina par milzīgu apņēmību un profesionalitāti, kas ļāva viņām pārvarēt šo šķērsli un kļūt par neatņemamu filmas dzinējspēku. Džordanas Brūsteres atveidotā Mia arī bija iesaistīta vairākās braukšanas epizodēs, tostarp emocionāli svarīgā ainā pēc pirmā randiņa ar Braienu. Šis aizkulišu stāsts parāda, ka reizēm aktieru talants un spēja iejusties lomā nozīmē ne tikai teksta iegaumēšanu, bet arī jaunu, praktisku iemaņu apguvi, pat ja tās šķiet tik pašsaprotamas kā auto vadīšana. Tas piešķir vēl vienu, cilvēcīgāku dimensiju šiem iemīļotajiem varoņiem un stāstam kopumā.

Dominika Toretto māja – īsta māja ar reāliem iedzīvotājiem

Daudzi kino fani apzinās, ka filmas bieži vien izmanto speciāli būvētas dekorācijas, lai radītu vajadzīgo vidi un atmosfēru. Taču Dominika Toretto māja, kas pirmajā “Ātrs un bez žēlastības” filmā kļuva par simbolisku “ģimenes” pulcēšanās vietu un stāsta sirdi, patiesībā bija īsta, apdzīvota māja Losandželosā, Ekoparkas rajonā. Šī māja, ar savu pazīstamo fasādi un piebraucamo ceļu, kurā nereti notika svarīgas ainas un automašīnu pulcēšanās, nebija tikai butaforija. Tā bija daļa no reālas apkaimes, un filmas veidotāji izmantoja ne tikai pašu Toretto “māju”, bet arī dažas kaimiņu ēkas, lai radītu ticamu un dzīvīgu vidi. Šis lēmums piešķīra filmēšanas vietai autentiskumu un siltumu, kas speciāli būvētām dekorācijām varētu trūkt. Tomēr tas radīja arī savus izaicinājumus. Filmēšana notika reālā dzīvojamajā rajonā, ar reāliem iedzīvotājiem, kuriem nācās pielāgoties kino komandas klātbūtnei. Lai gan māja joprojām pastāv un ir atpazīstama, to joprojām apdzīvo cilvēki, un tāpēc to nav ieteicams apmeklēt tūrisma nolūkos. Interesanti ir tas, ka Toretto “mājas” aizmugurē redzamā garāža, kurā tika veiktas automašīnu modifikācijas un sagatavošanās sacīkstēm, patiesībā nebija daļa no īstās mājas. Tā tika pievienota filmēšanas vajadzībām, lai radītu ideālu vidi Domam un viņa komandai. Šis fakts parāda, cik rūpīgi filmu veidotāji pieiet detaļām, pat ja tas nozīmē īstu māju pārvēršanu par leģendāru kino lokāciju, vienlaikus saglabājot cieņu pret tās reālajiem iemītniekiem.

Pirmās ielu sacīkstes simfonija: 15 000 skaņas efektu vienai ainai

“Ātrs un bez žēlastības” filmas ir slavenas ar savām dinamiskajām un vizuāli satriecošajām ielu sacīkšu ainām, taču retāk tiek novērtēts milzīgais darbs, kas ieguldīts šo ainu skaņas noformējumā. Pirmā, ikoniskā ielu sacīkšu aina, kurā satiekas Braiens O’Koners un Dominiks Toretto, nebija tikai automašīnu vizuāla parāde. Lai panāktu maksimālu reālismu un skatītājā radītu patiesu ātruma un spriedzes sajūtu, skaņu inženieri šai vienai ainai radīja un izmantoja satriecošu skaitu – vairāk nekā 15 000 individuālu skaņas efektu. Iedomājieties to darba apjomu! Katra dzinēja rūkoņa, katra riepu čīkstoņa, katrs pārnesumu pārslēgšanās klikšķis, katrs garāmjošās ainavas troksnis – tas viss tika rūpīgi atlasīts, ierakstīts un miksēts, lai radītu perfekto skaņas simfoniju, kas aizrauj elpu. Šis masīvais skaņas dizaina apjoms ir viens no iemesliem, kāpēc pirmā sacīkšu aina joprojām šķiet tik dzīva un intensīva, pat pēc daudziem gadiem. Tā nav tikai automašīnu skrējiens; tā ir skaņu pasaule, kas katru sekundi piepilda ar enerģiju un bīstamību. Tas demonstrē neticamo veltījumu detaļām un vēlmi panākt pēc iespējas autentiskāku un aizraujošāku kino pieredzi. Kamēr mēs apbrīnojam varoņu drosmi un automašīnu jaudu, aizkulisēs tūkstošiem skaņu slāņu strādāja, lai mēs justos kā paši atrastos notikumu centrā, ieelpojot benzīna smaku un jūtot asfalta karstumu zem riepām.

Milzīgs automašīnu “upuru” skaits – daudz vairāk, nekā šķiet

“Ātrs un bez žēlastības” franšīze ir slavena ar iespaidīgajiem auto trikiem un dārgām automašīnām, kas nereti tiek iznīcinātas visneticamākajos veidos. Lai gan skatītāji redz sprādzienus, avārijas un pakaļdzīšanās, patiesais automašīnu skaits, kas tiek izmantots un nereti neatgriezeniski sabojāts filmu tapšanas laikā, ir daudz lielāks, nekā vairums iedomātos. Jau pirmās filmas uzņemšanas laikā tika iznīcinātas 78 automašīnas. Salīdzinot ar vēlākajām sērijām, tas ir salīdzinoši neliels skaits, taču tas joprojām ir pārsteidzošs “upuru” apjoms vienai filmai. Vēlākajās daļās šis skaitlis eksponenciāli pieauga. Piemēram, filmas “Ātrs un bez žēlastības 6” tapšanas laikā tika iznīcinātas aptuveni 350 automašīnas. Savukārt “Ātrs un bez žēlastības 8” uzņemšanā tika izmantotas un sabojātas pat 300 līdz 400 automašīnas, no kurām aptuveni 230 tika pilnībā iznīcinātas. Automašīnu koordinators Deniss Makartijs skaidro, ka tik liels skaits nepieciešams ne tikai grandiozajiem trikiem, bet arī tāpēc, ka filmas netiek filmētas secīgi. Bieži vien viena un tā pati automašīna nepieciešama dažādām ainām, kas filmētas atšķirīgos laikos, un, ja viena no tām tiek sabojāta vai iznīcināta kādā ainā, ir nepieciešamas rezerves. Tas ir brutāls, bet nepieciešams process, lai nodrošinātu filmas vizuālo vērienu un spriedzi. Kopumā tiek lēsts, ka “Ātrs un bez žēlastības” franšīze kopš tās pirmsākumiem ir iznīcinājusi vairāk nekā 1800 automašīnu, un šajā skaitlī nav iekļauti blakusprodukti. Šis apjoms liek aizdomāties par resursu patēriņu un milzīgajām izmaksām, kas slēpjas aiz katras sprādzienbīstamās pakaļdzīšanās vai žilbinošā trika, atgādinot, ka kino maģija bieži vien prasa ievērojamus “upurus” realitātē.