Džima Džārmuša filma "Father Mother Sister Brother" iegūst "Zelta lauvu" Venēcijas kinofestivālā

Džārmuša triumfs Venēcijā: “Zelta lauva” ceļā pie neatkarīgā kino meistara

Šodien, 2025. gada 6. septembrī, Venēcijas kinofestivāla krāšņajā noslēguma ceremonijā plaukstas aplausos nogranda vārds, kas rezonē ar neatkarīgā kino dvēseli – Džims Džārmušs. Viņa jaunākais darbs, emocionāli dziļā konolente "Father Mother Sister Brother" (Tēvs, māte, māsa, brālis), tika godalgots ar prestižāko apbalvojumu – “Zelta lauvu”. Šis ir izcils notikums, kas apliecina gan režisora nemainīgi spēcīgo māksliniecisko vīziju, gan festivāla atzinību par meistarību un drosmi pētīt cilvēka dvēseles smalkākās nianses.

“Tēvs, māte, māsa, brālis”: Ģimenes saišu trauslums un noslēpumi

Džārmuša filma ir trīsdaļīgs triptihs, kas prasmīgi izpēta sarežģītās attiecības starp pieaugušiem bērniem un viņu atturīgajiem vecākiem, kā arī savstarpējās brāļu un māsu saites. Katrs stāsts norisinās citā valstī – pirmais ASV ziemeļaustrumos, otrais Dublinā, un trešais Parīzē –, radot mozaīku, kas atklāj universālas tēmas par savstarpējo nesaistītību un neizrunātiem saspīlējumiem. Filma ir kā smalks, klusināts kamermūzikas skaņdarbs, kurā atkārtojas un laužas tēmas, radot rezonējošu komēdijas un melanholijas sajaukumu. Tā meistarīgi iedziļinās ģimenes attiecību “pieķeršanās attālumos”, atrodot dziļu jēgu neveiklās klusuma pauzēs un nepateiktajās vēsturēs.

Kritiķi vienbalsīgi cildina šo darbu kā Džārmuša triumfālu atgriešanos formā, dēvējot to par “klusām šedevru” un “precīzi kalibrētu pētījumu par sirsnīgajām distancēm, kas definē ģimeni”. Filmas aktieru ansamblis ir patiess zvaigžņu parāds, kurā spoži mirdz tādi vārdi kā Toms Veitss, Ādams Draivers, Šarlote Remplinga, Keita Blanšeta, Meima Bialika, Vikija Krīpsa un Indija Mūra. Viņu sniegums ir vienmērīgi brīnišķīgs, katrs tēls attēlots ar tādu delikatesi, ka pat vismazākais skatiens vai pauze nes apsūdzības vai atzīšanās smagumu. Šis ir nobriedis, dziļi cilvēcisks darbs, kas atsakās no melodrāmas par labu patiesākai atklāsmei par svešiniekiem, kurus mēs saucam par ģimeni.

Džārmuša unikālais rokraksts un tā atgriešanās pie saknēm

Džims Džārmušs, jau kopš 20. gadsimta 80. gadiem pazīstams kā neatkarīgā kino avangards, vienmēr ir spējis radīt unikālus un neaizmirstamus stāstus. Viņa minimālistiskais, nesteidzīgums un idiosinkrātiskais režijas stils, kas vairāk fokusējas uz noskaņu, nevis tradicionālām naratīva struktūrām, atkal spīd pilnā krāšņumā. Pēc dažu kritiķu vērtējumā mazāk veiksmīgā “The Dead Don't Die”, “Father Mother Sister Brother” ir kā svaiga gaisa malks, kas atgādina par Džārmuša spēju vadīt kino “klusākās, bagātīgākās ūdens tilpnēs”. Viņš ir režisors, kurš uzticas skatītājam ieslīgt klusumā, iedziļināties neveiklās pauzēs un nojaust zemtekstus, kas bieži vien ir skaļāki par dialogu.

Jau agrāk Džārmušs ir veidojis antoloģiju filmas, piemēram, “Mystery Train”, “Night on Earth” un “Coffee and Cigarettes”, taču ar šo darbu viņš sniedz kaut ko jaunu un personisku, kas pēta ģimenes tēmu ar dziļu izpratni un Zen-līdzīgu mieru. Tā nav filma, kas meklē banālas klišejas vai emocionālas kalkulācijas, bet gan piedāvā retu un patiesu skatījumu uz cilvēciskajām attiecībām, kas pat ar visu savu sarežģītību un attālumu ir piesātinātas ar siltumu un dāsnu garu.

Venēcijas “Zelta lauvas” svars un nozīme

Venēcijas Starptautiskais kinofestivāls, kas ik gadu augusta beigās un septembra sākumā pulcē kino industriju Lido salā, ir pasaules vecākais kinofestivāls un viena no trim nozīmīgākajām kino skatēm pasaulē līdzās Kannām un Berlīnei. “Zelta lauva” ir festivāla galvenā balva, kas tiek piešķirta izcilākajam kinodarba veidotājam, un tās iegūšana bieži vien kalpo kā tramplīns gan filmu starptautiskai atpazīstamībai, gan ceļš uz citiem prestižiem apbalvojumiem. Šī gada, 82. festivāls, ko vadīja itāļu aktrise Emanuela Fanelli, ne tikai godināja jaunus sasniegumus, bet arī atzīmēja izcilu karjeru ar “Zelta lauvu” par mūža ieguldījumu, ko saņēma vācu režisors Verners Hercogs un amerikāņu aktrise Kima Novaka.

Džima Džārmuša uzvara ir spilgts atgādinājums par neatkarīgā kino milzīgo spēku un tā spēju pieskarties cilvēka pieredzes dziļākajām stīgām. Tā ir uzvara par autentiskumu, māksliniecisko brīvību un pārliecību, ka klusums un nepateiktais var būt daudz spēcīgāks par jebkuriem skaļiem vārdiem. “Father Mother Sister Brother” neapšaubāmi ieņems savu vietu kino vēsturē kā nozīmīgs darbs, kas vēl ilgi liks skatītājiem domāt un just.