Rīga: +6°С
Neparasti siltais jūlija vidus: klimata pārmaiņas turpina rakstīt jaunu Latvijas laikapstākļu vēsturi
Šī gada jūlija vidus Latvijā iezīmējies ar krietni siltākiem laikapstākļiem, nekā ierasts. Dati nepārprotami liecina, ka vasaras sirds mēnesis demonstrē tendences, kas aizvien biežāk liek mums aizdomāties par klimata pārmaiņu ietekmi uz mūsu ikdienu un nākotni. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) apkopotā informācija atklāj, ka jūlija otrajā dekādē, proti, no 11. līdz 20. jūlijam, vidējā gaisa temperatūra valstī sasniedza iespaidīgus +19,7 grādus pēc Celsija, kas ir teju divus grādus – precīzāk, 1,9 grādus – virs ilggadīgās normas, kas aprēķināta, balstoties uz 1991.–2020. gada rādītājiem. Šāda novirze no ierastā vidējā ir vērā ņemams signāls, ka mēs dzīvojam mainīgu laikapstākļu ērā, kurā tradicionālās robežas kļūst aizvien neskaidrākas.
Temperatūras svārstības un negaidītas anomālijas: dekāžu kontrasti
Lai gan jūlija otrajā dekādē valdīja ievērojams siltums, mēneša pirmajā pusē, no 1. līdz 10. jūlijam, situācija bija nedaudz atšķirīga. Pirmajā dekādē vidējā gaisa temperatūra Latvijā saglabājās tuvu normai, sasniedzot +17,0 °C, kas pat bija par 0,1 °C zem ilggadīgā vidējā. Tomēr arī šajā, sākotnēji šķietami vēsākajā periodā, jau tika novērotas atsevišķas, karstuma vilni vēstošas pazīmes. Piemēram, 3. jūlijā Mērsragā un Rīgā termometra stabiņš pakāpās līdz svelmainiem +32,4 °C, sniedzot īslaicīgu, bet intensīvu karstuma baudījumu. Kontrastam, minimālā gaisa temperatūra šajā periodā tika reģistrēta Zosēnos, kur 5. jūlijā termometrs rādīja vien +6,2 °C, atgādinot par vasaras mainīgo dabu.
Otrās dekādes siltums, kas pakāpeniski atnāca pēc īslaicīgiem vēsākiem brīžiem, liecināja par patieso vasaras spēku. Maksimālā gaisa temperatūra šajā periodā tika fiksēta 11. jūlijā Skultē, sasniedzot +29,6 °C. Tomēr īpaši vērā ņemams notikums bija pirmā šīs vasaras tropiskā nakts, kas tika novērota Mērsragā naktī uz 20. jūliju, kad gaisa temperatūra nenoslīdēja zem +20,0 °C atzīmes. Šādas naktis, kas agrāk Latvijā bija reta parādība, pēdējos gados kļūst par aizvien biežāku vasaras sastāvdaļu, īpaši pilsētās, kur pastiprinās tā sauktais “siltuma salas” efekts.
Mitrums un sausums: dubultās dabas izaicinājumi
Interesanti, ka siltais jūlija vidus nav nesis tikai svelmainu sausumu. Abās jūlija dekādēs kopējais nokrišņu daudzums valstī pārsniedza ilggadīgo normu. Pirmajā dekādē reģistrēti 25,6 mm nokrišņu, kas ir par 12% vairāk nekā norma, turklāt vislielākais lietus daudzums (73,8 mm) tika novērots Zīlānos, kamēr Kuldīgā līda salīdzinoši maz – vien 5,3 mm. Otrā dekāde izcēlās ar vēl izteiktāku mitruma pārpilnību – kopējais nokrišņu daudzums sasniedza 35,1 mm, kas ir par iespaidīgiem 40% virs normas. Vislielākie nokrišņi šajā periodā tika reģistrēti Kalnciemā (92,1 mm), savukārt Stendē lietus bija izteikti rets viesis, nolīstot vien 2,2 mm. Vidēji abās dekādēs bija aptuveni 3,9 dienas ar nokrišņu daudzumu vismaz 1 mm, liecinot par lietusgāžu sporādisko, bet intensīvo dabu.
Šis apstāklis rada divējādas sekas. No vienas puses, pietiekams mitrums ir vitāli svarīgs lauksaimniecībai un veģetācijai, pasargājot no pārmērīga sausuma un meža ugunsgrēku riska, kas šovasar postoši skar Dienvideiropu. No otras puses, intensīvas lietusgāzes īsā laikā var izraisīt lokālus plūdus un apgrūtināt lauksaimniecības darbus, īpaši reģionos ar augstu mitruma līmeni, piemēram, Latvijas austrumu upju baseinos, kur jau ilgstoši novērojama pārmitrināšanās. Šīs svārstības – no karstuma viļņiem līdz pēkšņām lietusgāzēm – ir raksturīgas mūsdienu mainīgajam klimatam, radot neparedzamus izaicinājumus gan dabai, gan cilvēkam.
Klimata pārmaiņu nospiedums: mainīgā realitāte
Jūlijs tradicionāli ir gada siltākais mēnesis Latvijā, ar vidējo gaisa temperatūru ap +17,8 °C (balstoties uz 1991.–2020. gada normu). Tomēr pēdējās desmitgadēs novērojumi nepārprotami liecina par vienmērīgu gaisa temperatūras paaugstināšanos. Salīdzinot ar 1961.–1990. gada periodu, jūlija vidējā gaisa temperatūra ir pieaugusi par 1,4 °C, un šī tendence ir daļa no plašākām globālajām klimata pārmaiņām. Zinātnieki brīdina, ka šādas anomālijas, tostarp netipiski siltuma viļņi, stipri nokrišņi un tropiskās naktis, kļūst aizvien biežākas un intensīvākas. Tas nozīmē, ka mūsu vasaras, iespējams, kļūst karasākas un nepastāvīgākas, ar periodiem, kad laiks atgādina Vidusjūras reģiona klimatu, kā tas jau novērots atsevišķās dienās.
Līdz ar temperatūras pieaugumu mainās arī nokrišņu režīms. Lai gan kopējais nokrišņu daudzums var pat nedaudz palielināties, tas bieži izpaužas īslaicīgās, bet ļoti intensīvās lietusgāzēs un negaisos. Šādas parādības, kas reiz bija retums, tagad kļūst par normu, radot gan īslaicīgus plūdus, gan apdraudot infrastruktūru un apgrūtinot lauksaimniecību.
Ietekme uz dzīvi un nākotnes prognozes
Šāda temperatūras dinamika tieši ietekmē ne tikai lauksaimniecību un dabas procesus, bet arī cilvēku labsajūtu. Karstums var radīt veselības riskus, īpaši jutīgām iedzīvotāju grupām, un paaugstināts mitrums var veicināt diskomfortu. Tomēr jāatzīmē, ka ilgtermiņa prognozes ir pakļautas zināmai nenoteiktībai. Lai gan daži eksperti sākotnēji šim gadam prognozēja pat ekstrēmus karstuma viļņus ar temperatūru virs +34 °C, pašreizējie dati liecina, ka vasara Latvijā, lai arī siltāka par normu, saglabājas ar mērenākām temperatūras svārstībām, nepiepildot pašas drastiskākās prognozes par nepārvaramu svelmi. Tomēr meteorologi uzsver, ka laikapstākļi kļūst arvien neprognozējamāki, un “anomāliju” jēdziens kļūst par ikdienu.
Viena lieta gan ir skaidra: mēs turpinām piedzīvot klimata pārmaiņu sekas. Tā ir realitāte, kas prasa pielāgošanos un gatavību gan no sabiedrības, gan no valsts puses. Lai gan ikviena dekāde sniedz jaunus datus un ieskatu, kopējā tendence ir nepārprotama – Latvijas vasaras kļūst siltākas, un mēs redzam aizvien biežākas novirzes no tradicionālajām klimatiskajām normām. Tādēļ ir būtiski turpināt monitorēt šīs pārmaiņas, izprast to cēloņus un sekas, lai mēs spētu labāk sagatavoties nākotnes izaicinājumiem un aizsargātu gan vidi, gan paši sevi.
Sekojiet mums līdzi: