Rīga: +1.3°С
Raimonds Pauls: Meistara Klusā Gudrība starp Koncertu Spožumu un Dabas Ilgām
Raimonds Pauls, leģendārais latviešu komponists, kura mūzika jau gadu desmitiem vibrē līdzi katra latvieša sirdspukstiem, ir personība, kas iemieso sevī nezūdošu garu un dziļu, klusu gudrību. Viņa teiktais: “Lūgt nedrīkst par daudz,” nav vienkāršs apgalvojums, bet gan filozofija, kas caurauž visu viņa dzīvi – gan spožajā skatuves gaismā, gan klusās pārdomu brīdēs Rīgas dzīvoklī. Šie vārdi atklāj viņa cieņu pret pašu eksistenci, pret spēju nest savu krustu ar staltu muguru, neuzkraujot smagumu citiem, pat ja kājas vairs tik atsperīgi nekalpo kā jaunībā.
Aiz Skatuves Mirdzuma: Ilgas pēc Dabas Klusuma
Lai arī publika redz Maestro galvenokārt pie klavierēm, aiz aizkariem un prožektoru gaismām slēpjas pavisam cita, intīma pasaule, kurā valda ilgas pēc dabas miera un vienkāršības. Rīgas pilsētas dzīvokļa mūros, kur katra skaņa ir zināma un katrs stūris pazīstams, Pauls atzīst, ka reizēm nepārvarami uzmācas vēlme izjust vasaras zaļumu, iegrimt dabas rāmumā. Šī vēlme nav tikai kaprīze – tā ir sena, dziļa saikne ar elementāro, ar ūdeni, mežu un makšķerēšanas meditāciju, kas savulaik bijusi pat patvērums no dzīves vētrām. Pauls ar smaidu atminas savu kādreizējo kaislību uz foreļu makšķerēšanu, stāstot, ka šis hobijs pat glābis viņu no „glāzītes cilāšanas” – no atkarības tumšajām ēnām. Tie, kas kaut reizi piedzīvojuši foreļu copes burvību, spēs saprast šo īpašo saikni ar dabu, kas ir daudz vairāk nekā tikai zivju ķeršana. Tā ir pilnīga iegrimšana procesā, kurā laiks apstājas un prāts atbrīvojas no ikdienas rūpēm. Šobrīd šī nodarbe, lai arī pie sirds tik ļoti, ir viena no lietām, kas Maestro visvairāk pietrūkst. Iespējams, tā ir ironija liktenim – vīram, kurš radījis skaistākās melodijas, reizēm vienkārši pietrūkst dabas radītā klusuma simfonijas.
Gadu Nasta un Neapstājamais Gars
Maestro Raimonds Pauls šī gada sākumā nosvinēja 89 gadu jubileju, un viņa dzīve liecina par nepārspējamu gribasspēku un mīlestību pret mūziku. Lai gan gadu nasta liek manīt – sāpošās kājas ir kļuvušas par pastāvīgu pavadoni, un nesenās redzes problēmas, kas šī gada maijā un jūnijā pat prasīja atkārtotu slimnīcas apmeklējumu kataraktas operācijas dēļ, ir atstājušas savas pēdas, Pauls neļaujas vaimanām. „Vecums spiež pie grīdas,” viņš reiz izteicās ar sev raksturīgo, nedaudz drūmo humoru, taču vienlaikus ir apliecinājis savu spēju atgriezties uz skatuves, pat bez ierastajām brillēm. Viņš pats atzīst, ka „mehānisms ir nolietojies,” un dažkārt jūtas „pa vidam,” taču šie vārdi izskan ar dziļu pašironiju, nevis sūdzību.
Viņa nerimstošā enerģija ir apbrīnojama. Pat pēc garām mēģinājumu un koncertu stundām, kas reizēm ievelkas līdz pat pusnaktij, Pauls atrod spēku jokot un turpināt darboties. Viņš pats savu koncertēšanu salīdzina ar ieradumu, no kura grūti atbrīvoties, kā no dzeršanas, kas, lai arī atstāta, var pēkšņi atkal pievilkt. Šis salīdzinājums atklāj dziļu izpratni par atkarību dabu un viņa paša spēju ar tām cīnīties, pārvēršot negatīvo enerģiju radošā darbībā. Pauls vienmēr ir bijis tiešs un bez liekas pompozitātes – „Mazāk runāt, vairāk darīt!” ir viņa nemainīgais moto. Šī pragmatiskā pieeja ir redzama arī viņa skatījumā uz popularitāti un aizmirstību – viņš zina, ka mūzikas industrijā atpazīstamība ir nepieciešamība, lai gan pats sevi par klasiķi neuzskata, jo viņa darbs saistīts ar izklaides žanru.
Ģimenes Atbalsts un Mantu Kārtošana
Ar gadiem, kad spēki vairs nav tādi kā jaunībā, arvien lielāku nozīmi iegūst ģimenes atbalsts. Šī gada martā kļuva zināms, ka Maestro meita Anete ir nolēmusi pārdot savu dzīvokli Francijā un atgriezties uz dzīvi Latvijā, lai būtu tuvāk tēvam un palīdzētu sakārtot saimnieciskās lietas. Tas nav mazsvarīgs lēmums, jo Paulam pieder īpašums Baltezerā, kas celts jau pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados un, laika zobu ietekmēts, prasa pamatīgu sakopšanu. Anete atklāj, ka mājas stāvoklis ir visai bēdīgs – “vienā mājas galā viss pūst, otrā ir slapjš,” bet logi, no vecuma, sāk birt ārā. Pat ja Pauls pats iebilst pret došanos uz Baltezeru, jo tur viņam „īsti nav ko darīt,” ir skaidrs, ka viņš augstu vērtē ģimenes rūpes. Šāda praktiska palīdzība ir patiess apliecinājums mīlestībai un atbalstam, kas ļauj Maestro koncentrēties savam galvenajam uzdevumam – radīt mūziku.
Dzīve Koncertu Ritmos un Nemainīgā Klātbūtne
Neraugoties uz visām veselības likstām un gadu nastu, Maestro Raimonds Pauls joprojām ir neatņemama Latvijas kultūras ainavas sastāvdaļa. Viņš turpina kāpt uz skatuves, aizvadot gan individuālus koncertus, gan piedaloties vērienīgos projektos. Koncertprogramma “Vīrieši labākos gados” kopā ar Andri Keišu ir izpārdota un turpina priecēt klausītājus, apliecinot abu mākslinieku nerimstošo šarmu un humoru. Viņa klātbūtne koncertos, piemēram, bērnu tautas deju ansambļa “Dzintariņš” 70 gadu jubilejas svinībās 2024. gada jūnijā, ir apliecinājums viņa neizsīkstošajai mīlestībai pret mākslu un jaunās paaudzes atbalstīšanu. Pat ja pašsajūta nav izcila, Maestro izvēlas būt klāt, godinot svētkus un savu lielo mīlestību – mūziku. Šīs sīkās detaļas, kā uzvalku nomainīšana pret neformālāku kreklu ar „līdaciņu” attēliem uz bikšpakaramajiem, vai atsakoties no banketa pēc garas dienas, lai dotos mājās ar siltām vakariņām, tikai pasvītro viņa cilvēciskumu un nesamāksloto dabiskumu. Raimonds Pauls ir dzīva leģenda, kurš turpina rakstīt savu stāstu, pie klavierēm sēžot, ar klusu smeldzi sirdī ilgojoties pēc dabas un apliecinot, ka lūgt nedrīkst par daudz. Viņš ir ne tikai komponists, bet arī apliecinājums tam, ka īsta māksla un dzīvesziņa spēj pārvarēt jebkādus šķēršļus, paliekot dziļi iesakņoti tautas sirdī.
Sekojiet mums līdzi: