Aizraujošs ceļojums itāļu kino zelta laikmetā: Frančesko Pikolo „Skaistais apjukums” atklāj Fellīni un Viskonti gadu

Jauns ieskats Itālijas kino leģendu pasauē

Izdevniecība „Aminori” kultūras cienītāju un itāļu kino gardēžu rokās nodevusi patiesi vērtīgu dāvanu – latviski izdots atzinību guvušā itāļu rakstnieka, scenārista un kino pētnieka Frančesko Pikolo (Francesco Piccolo) dokumentālais romāns „Skaistais apjukums. Fellīni un Viskonti gads”. Šis darbs nav tikai grāmata; tas ir aizraujošs ceļojums laikā, ielūkojoties itāļu kino industrijas, daudzuprāt, zelta laikmeta pašā sirdī – 1963. gadā, kad vienlaicīgi tapa divas ikoniskas filmas: Federiko Fellīni „8½” un Lukīno Viskonti „Gepards”.

1963. gada vasara: divu pasauļu satikšanās

Pikolo romāna centrā ir viens konkrēts gads, viena īpaša vasara, kas itāļu kino vēsturē iezīmējas ar neparastu sakritību. Kamēr Maestro Fellīni savā unikālajā manierē radīja sapņaino un autobiogrāfisko „8½”, aristokrātiskais Viskonti Sicīlijā uzņēma vizuāli krāšņo un vēsturiski niansēto „Gepardu”. Divi ģeniāli režisori, divi atšķirīgi skatījumi uz kino un dzīvi, un divi filmēšanas laukumi, kas, šķiet, piederēja dažādām galaktikām. Pikolo, izmantojot detektīva cienīgu rūpību, ir izpētījis šo laiku, rokoties cauri vēstulēm, dienasgrāmatām, intervijām, pat tenkām, lai atjaunotu dzīvu un elpojošu ainu no tā laika aizkulisēm.

Klaudija Kardināle: tilts starp haosu un kārtību

Viena no grāmatas atslēgas figūrām ir aktrise Klaudija Kardināle, kura 1963. gada vasarā paralēli strādāja pie abām filmām. Viņa bija unikālā lieciniece atšķirīgajām darba metodēm: Fellīni haotiskajā, improvizācijas pilnajā vidē, kur „juceklis” bija radošā procesa neatņemama sastāvdaļa un klusums režisoram radīja nervozitāti, un Viskonti precīzajā, disciplinētajā laukumā, kur valdīja klusums un koncentrēšanās. Kardināles pieredze, ceļojot starp šīm divām tik ļoti atšķirīgajām kino pasaulēm, sniedz intīmu un personisku skatījumu uz to, kā tapa meistardarbi, un atklāj gan kino industrijas „trikus”, gan režisoru nereti dīvainās kaprīzes.

Vairāk nekā tikai kino: sabiedrības portrets

Frančesko Pikolo „Skaistais apjukums” pārsniedz vienkāršu filmu tapšanas hroniku. Grāmata ir arī spilgts 20. gadsimta 60. gadu Itālijas sabiedrības portrets. Tas bija laiks, kad kultūrai piemita spēcīga politiskā dimensija, un ideoloģiskā spriedze bija jūtama visās dzīves jomās, arī mākslā un kino. Pikolo pēta, kā šī plašākā sabiedriskā un politiskā aina ietekmēja kino veidošanu un kā kino savukārt atspoguļoja un veidoja tā laika realitāti. Tā ir grāmata par mākslas, politikas un dzīves sarežģīto savijumu.

Itāļu kino zelta laikmeta mantojums

Itāļu kino zelta laikmets, kas parasti aptver periodu no neoreālisma dzimšanas pēckarā līdz aptuveni 70. gadu sākumam, deva pasaulei neaizmirstamus stāstus, tēlus un vizuālos risinājumus. Tādas filmas kā „Roma, atvērta pilsēta”, „Velosipēdu zagļi”, „Saldā dzīve” un neskaitāmas citas ir kļuvušas par pasaules kinovēstures klasiku. Pikolo grāmata palīdz labāk izprast, kā šie darbi tapa, kādi cilvēki aiz tiem stāvēja un kāda atmosfēra valdīja laikā, kad Itālija bija kino pasaules uzmanības centrā. Tā ir aizrautīga veltījums laikmetam, kas joprojām iedvesmo.

Pikolo talants un grāmatas vērtība

Frančesko Pikolo ir autors, kura darbi Itālijā ir augstu novērtēti un saņēmuši prestižas balvas, tostarp Viareggio balvu par „Skaisto apjukumu” dokumentālās literatūras kategorijā. Viņa spēja apvienot rūpīgu pētniecisko darbu ar spilgtu stāstījumu padara šo grāmatu par baudījumu ikvienam, kurš interesējas par kino, vēsturi un cilvēku stāstiem aiz leģendām. „Skaistais apjukums” latviešu tulkojumā ir nozīmīgs papildinājums mūsu grāmatu plauktiem, piedāvājot dziļu un emocionālu ieskatu laikmetā, kas neatgriezeniski mainīja pasaules kino. Šī grāmata ir kā smalks vīns, kas ļauj izgaršot itāļu kino zelta laika garšu, tā kaislības, pretrunas un neapstrīdamo skaistumu.