Alvis Hermanis pauž dziļu vilšanos par Krievijas sabiedrības un mākslinieku imperiālajām tendencēm

Režisors Alvis Hermanis, Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs, ir publiski izteicis savu dziļo sarūgtinājumu par Krievijas sabiedrības un tās inteliģences attieksmi, īpaši attiecībā uz notikumiem Ukrainā. Viņa izteikumi raidījumā "Kāpēc" liecina par izteiktu kritiku pret Krievijas cilvēku imperiālistiskajām tendencēm, kas, viņaprāt, piemīt pat tiem, kas sevi dēvē par opozicionāriem.

Čulpana Hamatova – vīlšanās simbols

Īpaši sāpīga Hermanim šķiet aktrise Čulpana Hamatova, kuru viņš pats uzaicinājis darboties Latvijā. Lai gan režisors nenožēlo šo lēmumu, viņš atklāj, ka arī Hamatova sagādājusi dziļu vilšanos. Šī atklāsme izceļ Hermanim svarīgo jautājumu par to, kā mākslinieki un intelektuāļi reaģē uz politiskajiem notikumiem un vai viņu publiskais diskurss atspoguļo personīgo pārliecību, vai arī ir pakļauts spiedienam un ideoloģiskai ietekmei.

Sekojiet mums līdzi:
"Esmu ļoti, ļoti vīlies Krievijas cilvēkos. Pat opozicionāri – viņi visi tomēr lielākā vai mazākā mērā ir imperiālisti. Es nenožēloju, ka uzaicināju pie mums strādāt aktrisi Čulpanu Hamatovu, bet, godīgi sakot, arī viņā esmu vīlies," tā sarunā "Delfi TV" raidījumā "Kāpēc" saka režisors Alvis Hermanis.

Kultūras un politikas krustpunktā

Hermana kritika skar plašāku Krievijas kultūras telpu, kurā, pēc viņa domām, imperiālistiskā domāšana joprojām ir dziļi iesakņojusies. Viņš uzsver, ka šāda attieksme nav pieņemama un rada šķēršļus patiesai atskatīšanās un atjaunotnei. Režisora komentāri liek aizdomāties par mākslinieku atbildību savas valsts politiskajā un morālajā ainavā, īpaši krīzes un konfliktu brīžos. Viņa vārdi rezonē kā aicinājums uz godīgumu un drosmi atzīt kļūdas, nevis slēpties aiz politiski korektām frāzēm.

Pasaules skatījums un identitāte

Šī situācija atklāj sarežģīto pasaules skatījumu, kas raksturo daudzus Krievijas radošās inteliģences pārstāvjus. Hermanis, paužot savu vilšanos, norāda uz plaisu starp ideāliem un realitāti, starp personīgo pārliecību un publisko darbību. Tas liek uzdot jautājumus par to, vai māksla spēj būt neatkarīga no politiskā spiediena un vai tās radītāji spēj saglabāt savu morālo kompasu sarežģītos laikos.