Daugavpilī noslēdzas starptautiskais folkloras festivāls „Baltica 2025”: Valodas un tautas saliedētības triumfs

Daugavpils sirds puksti „Baltica 2025” ritmos: Valodas un Saliedētības svētki

Šo jūnija nogali, no 26. līdz 29. jūnijam, Daugavpils vēstures annālēs ierakstīja kā neaizmirstamu notikumu – starptautiskā folkloras festivāla „Baltica 2025” grandiozās noslēguma dienas mājvietu. Pilsēta pie Daugavas kļuva par dzīvīgu un krāšņu kultūras virpuli, pulcējot dzīvā mantojuma glabātājus no visām trim Baltijas valstīm, kā arī eksotiskus viesus no Peru, Ukrainas un pat Lielbritānijas. Šī gada festivāla centrālā tēma – „Valoda” – ieguva īpašu, aizkustinošu skanējumu, dāvājot gan dalībniekiem, gan neskaitāmiem apmeklētājiem patiesus tautas saliedētības svētkus.

Vēstures atbalsis un Atmodas elpa mūsdienās

Festivāls „Baltica” nav tikai kārtējais kultūras pasākums; tas ir ar dziļām saknēm apvīts kultūras fenomens, kas radies tālajā 1987. gadā Lietuvā un kopš tā laika ik gadu secīgi ceļo pa Baltijas valstīm. Tā ir unikāla tradīcija, kas demonstrē Baltijas tautu tradicionālo kultūru – dziesmas, instrumentālo mūziku, stāstījumus, rotaļas, dejas, kā arī tautas lietišķo mākslu un amatniecību. Latvijai šis bija jau 13. reize uzņemt festivālu, un tā vēsturiskā nozīme ir neapstrīdama. Tā dvesma joprojām jūtama no 1988. gada, kad festivāls Rīgā kļuva par spēcīgu Atmodas simbolu, pirmo reizi publiski masveidā ļaujot plīvot sarkanbaltsarkanajiem karogiem un rezonējot ar nacionālās vienotības sajūtu. Šodien, vairāk nekā trīs desmitgades vēlāk, „Baltica” turpina pildīt šo misiju, kļūstot par tiltu starp pagātni un nākotni, starp paaudzēm un valstīm, apliecinot, ka dzīvā kultūras mantojuma saglabāšana ir mūsu identitātes stūrakmens.

Daugavpils pārtop valodu un ritmu simfonijā

Daugavpils šajās dienās patiesi atdzīvojās, kļūstot par svētku epicentru. Pilsētas ielas un laukumi pārvērtās par skatuvēm, kurās mijās seni rituāli ar mūsdienu enerģiju. Festivāla noslēgums Daugavpilī sākās jau sestdien, 28. jūnijā, ar īpašu notikumu – muzikālo vilcienu, kas no Rīgas atveda tālos braucējus, piepildot staciju ar dziesmām un priecīgu kņadu. Vakarā Vienības namā notika dalībnieku pirmā sadancošanās un sadziedāšanās, ievadot svētku kulmināciju.

Svētdienas rīts iesākās ar „Rīta sarunām ar Orestu Silabriedi” Vienības nama Mediju zālē, kur tika diskutēts par to, kā saskaņoti sadzīvot, piemēram, latgalietim Liepājā vai lībietim Rīgā – tēma, kas ideāli sasaucās ar festivāla vēstījumu par valodu daudzveidību un saliedētību. Visas dienas garumā pilsētas centrā, sešās dažādās vietās – Skulptūru dārzā, Daugavpils Dizaina un mākslas vidusskolas “Saules skola” pagalmā, Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeja iekšpagalmā, Vienības nama koncertzālē, Dubrovina parkā un pat Svētā Pētera Ķēdēs Romas katoļu baznīcā – skanēja folkloras kopu dienas koncerti ar simbolisku nosaukumu “Gūdam laižu volūdeņu”. Koncerti atklāja valodu daudzveidību ne tikai dziesmās, bet arī stāstos, dejās un muzikantu spēles manierē.

Amatnieku prasmju brīnums un svētku gājiens kā krāsu jūra

Andreja Pumpura skvērs pārvērtās par rosīgu amatnieku un mājražotāju tirdziņu, kur varēja iegādāties unikālus rokdarbus un baudīt vietējos labumus. Paralēli tam, Muzeja ielā, pretī Novadpētniecības un mākslas muzeja pagalmam, ikviens varēja piedalīties amatu prasmju darbnīcās un meistarklasēs, apgūstot tādas senās iemaņas kā zāļu paklāju aušana, sejas ziedūdeņu un skrubju gatavošana. Tas bija aizraujošs ceļojums laikā, ļaujot izprast un novērtēt mūsu senču izcilās prasmes un dabas dāsnās veltes.

Emocionāli visiespaidīgākais brīdis bija svētku dalībnieku gājiens. Pa Rīgas ielu plūda krāšņa tautas tērpu upe – katra novada, katras valsts un katras kultūras grupas unikālais raksts, krāsa un darinājums. Gājienā piedalījās vairāk nekā tūkstošiem dalībnieku, kuri ar dziesmām un enerģiju piepildīja gaisu, radot neaprakstāmu kopības sajūtu. Tas noslēdzās Vienības laukumā ar sirsnīgu novadu sasaukšanos, kur piecu Latvijas vēsturisko zemju tautasdziesmas atbalsojās Daugavpils sirdī, apliecinot valodas un identitātes dzīvīgumu. Pat brangs vējš, kas plivināja vainadziņus, nespēja mazināt šī brīža svinīgumu un spēku.

Valoda kā tiltu būvētāja un kultūras spogulis

Šī gada festivāla tēma „Valoda” tika izraudzīta ar īpašu nolūku, sasaucoties ar ANO izsludināto Pirmiedzīvotāju valodu desmitgadi (2022.-2032. gads), kuras mērķis ir vērst uzmanību uz valodu izzušanu un nepieciešamību tās saglabāt. Kā uzsvēra Latvijas Nacionālā kultūras centra direktore Signe Pujāte, „Baltica” ir notikums, kurā dalāmies ar paaudzēs nodotajām zināšanām un prasmēm. Tēmas idejas autore Edeite Laime piebilda, ka folkloras kustības ietekme uz valodas bagātības saglabāšanos ir nenoliedzama, jo īpaši latviešu valodas izloksnēs, kas ļauj sastapties ar valodu daudzveidību un apzināties savas vērtības.

Festivāla laikā folkloras kopas tika aicinātas pētīt savas puses valodu – rakstus, ritmu, skanējumu un raksturu vārdos, mūzikā, dziesmās, dejās, stāstos, amatnieku darbos un muzikantu spēles manierē. Tika godināta visu Latvijas valodu bagātība, īpaši izceļot latviešu valodu ar tās dialektiem un izloksnēm (piemēram, suitu, puziš', popiņu, lībiešu) un lībiešu valodu, kā arī priecājoties par festivāla viesu valodām. Tas bija spilgts apliecinājums tam, ka valoda ir dzīva, mainīga un nebeidzami bagāta – kontrasti starp Kurzemes un Latgales izloksnēm tikai paspilgtināja šo daudzveidību, nevis radīja šķelšanos.

Kopā būšana un sirds siltums: Dalībnieku balsīs

Šogad „Baltica” pulcēja vairāk nekā 3000 dalībnieku no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Lielbritānijas, Peru un Ukrainas. Aptuveni trešdaļa no viņiem ieradās Daugavpilī, lai kopīgi izdzīvotu šos neaizmirstamos brīžus. Dalībnieki bija patiesi sajūsmā par iespēju satikties un dalīties savā kultūras mantojumā. Kā izteicās folkloras kopas „Andeļneicys” dziedātājas Valija, Anna un Marija, „Forši, kopā būšana, myusim tū vysu vajag, mums ir tautas saliedētības svētki. Apvīnoj tautu, i cīmeni myusim sabrauc, nu vyspuor – jauks, ļūti jauks pasuokums.” Šis Latgales izloksnē paustais sirsnīgums precīzi raksturoja festivāla patieso būtību. Daini no grupas „Sovvaļņīki” to pat nodēvēja par „zelta projektu”, piebilstot, ka tādu varētu būt daudz vairāk.

Etnogrāfiskā ansambļa „Gudenieku suiti” vadītāja Skaidrīte Daugule atzina, ka viņu kolektīvs trīs dienas izbaudījis festivālu – sākot no Rīgas, turpinot Siguldā un noslēdzot Daugavpilī, visur baudot fantastiskus koncertus un kopā būšanu. Daugavpils folkloras kopas „Svātra” dalībnieks Maigurs Bružiks uzsvēra, cik svarīgi ir, ka festivāls notiek tieši Daugavpilī, cerot, ka tas palīdzēs sajust latvietību. Šie vārdi atspoguļo dziļu ilgas pēc piederības un kultūras atpazīstamības multilingvālajā Daugavpils vidē. Folkloras ansambļa „Dzīsme” dalībnieks Kristers Brakovskis, savukārt, izcēla lielisko vadītāju, kura iemāca visu nepieciešamo, apliecinot tradīciju pārmantošanas dzīvotspēju caur paaudzēm.

Dzīvā mantojuma turpinājums un nākotnes cerības

Noslēguma koncerts Andreja Pumpura skvērā ar nosaukumu „Dzeivuo volūda” bija emocionāls un krāšņs akords. Tajā piedalījās 18 kolektīvi no Latvijas un ārvalstīm, vēlreiz uzsverot valodas daudzveidību kā dzīvu vērtību. Koncerta režisore Ilona Rupaine izcēla tieši valodu kontrastus, kas bagātina mūsu kultūras ainavu, piemēram, starp Kurzemes un Latgales izloksnēm. Tas bija atgādinājums, ka mūsu tautas bagātība slēpjas nevis vienveidībā, bet gan šajā krāsainajā daudzveidībā, kas ir gadsimtiem veidojusies un stiprinājusies.

Starptautiskais folkloras festivāls „Baltica 2025” Daugavpilī ne tikai godināja un demonstrēja Baltijas un pasaules tautu dzīvo kultūras mantojumu, bet arī spilgti apliecināja tā neizmērojamo nozīmi mūsdienu sabiedrībā. Tas bija patiesi tautas saliedētības svētki, kas caur valodas un tradīciju prizmu atgādināja par mūsu kopīgajām saknēm, spēku un nebeidzamo vēlmi saglabāt un nodot nākamajām paaudzēm to, kas mūsos ir visvērtīgākais – mūsu identitāte un dvēseles balsis. Ar aizkustinošu sirds siltumu un bagātu emociju paleti, festivāls atstāja neizdzēšamas pēdas ikviena dalībnieka un apmeklētāja sirdī, iedvesmojot turpināt kopt un lolot to, ko mūsu senči mums ir atstājuši. Tas bija apliecinājums, ka folklora nav muzeja eksponāts, bet gan dzīva, elpojoša būtne, kas spēj saliedēt, iedvesmot un veidot nākotni, balstoties uz stipriem pamatiem.