Rīga: +17.1°С
Ieskats itāļu kino zelta laikmetā caur Frančesko Pikolo acīm
Itāļu kino vēsture ir kā bagātīgs, krāšņs gobelēns, austs no izciliem stāstiem, neaizmirstamiem tēliem un kaislīgām personībām. Tā ir pasaule, kurā saplūst realitāte un fantāzija, kurā sociālais komentārs mijas ar dziļām personīgām izjūtām, un kurā māksla ir nesaraujami saistīta ar dzīvi pašu. Šī kino pasaule sasniedza savu spožāko kulmināciju 20. gadsimta 60. gados, laikmetā, ko bieži dēvē par itāļu kino zelta ēru. Frančesko Pikolo, talantīgs itāļu rakstnieks, scenārists un vērīgs kino pētnieks, savā grāmatā “Skaistais apjukums. Fellīni un Viskonti gads” (oriģinālā “La bella confusione. L'anno di Fellini e Visconti”) mūs aizved tieši uz šo notikumiem un radošām dzirkstelēm pārpilno laiku.
Grāmatas vāks pats par sevi ir kā neliels kinematogrāfisks solījums – melnbalti kinolentes fragmenti, kuros iemūžināta valdzinošā Klaudija Kardināle. Viņas klātbūtne uz vāka nav nejauša; tā liecina, ka šajā stāstā leģendārajai aktrisei atvēlēta īpaši nozīmīga loma. Pikolo grāmata fokusējas uz vienu konkrētu, taču izšķiroši svarīgu gadu itāļu kino hronikā – 1963. gadu. Šajā gadā vienlaicīgi tapa divas filmas, kas ne tikai kļuva par pasaules kino meistardarbiem, bet arī apliecināja divu lielo itāļu režisoru – Federiko Fellīni un Lukīno Viskonti – atšķirīgos, taču vienlīdz spēcīgos ģēnijus: “8½” un “Gepards”.
Divi titāni, divas pasaules: Fellīni un Viskonti
Federiko Fellīni (1920–1993) un Lukīno Viskonti (1906–1976) bija divas spilgtas, nepārprotami atšķirīgas personības, kuru radošie ceļi, lai arī virzījās paralēli, bieži šķērsojās ar kaislīgām sadursmēm. Viskonti, nākdams no senas Milānas aristokrātu dzimtas, savā mākslā ienesa teatrālu precizitāti, vēsturisku dziļumu un smalku, nereti melanholisku detaļu izjūtu. Viņa filmas, sākot ar neoreālisma šedevriem kā “Apsēstība” (“Ossessione”) un “Zeme dreb” (“La terra trema”), un vēlāk pievēršoties grandiozām vēsturiskām drāmām kā “Gepards” (“Il Gattopardo”) un “Nāve Venēcijā” (“Morte a Venezia”), atspoguļoja viņa interesi par sociālajām pārmaiņām, aristokrātijas pagrimumu un cilvēka likteni vēstures griežos.
Pretējā pusē stāvēja Fellīni – dzimis Rimini, pie Adrijas jūras, pilsētā, kas vasarās pārvērtās par krāšņu karnevālu. Viņa bērnības atmiņas, sapņi, un fascinācija ar cirku, varietē un grotesko spēcīgi ietekmēja viņa unikālo, autobiogrāfisko stilu. Fellīni, kurš sāka karjeru kā karikatūrists un humoristisku rakstu autors, pakāpeniski atteicās no tīra neoreālisma, radot poētiskas, brīžiem absurdas filmas, kurās realitāte savijas ar bagātīgu fantāzijas pasauli. Viņa darbi, piemēram, “Ceļš” (“La Strada”), “Kabīrijas naktis” (“Le notti di Cabiria”), “Saldā dzīve” (“La Dolce Vita”), “8½” un “Amarkords” (“Amarcord”), kļuva par sinonīmu “fellīniskajam” – apzīmējumam, kas ietver sapņainu, ironisku un dziļi personisku skatījumu uz dzīvi.
Sāncensība un atšķirīgie ceļi
Abu režisoru atšķirības nebija tikai mākslinieciskas; tās bija arī ideoloģiskas un personiskas. Viskonti, neskatoties uz savu aristokrātisko izcelsmi, atklāti pauda kreisus uzskatus un bija tuvs Itālijas Komunistiskajai partijai, savukārt Fellīni bija vairāk ieinteresēts cilvēka iekšējā pasaulē, sapņos un zemapziņā, izvairoties no tiešas politiskas angažētības. Viņu sāncensība bija leģendāra un brīžiem ļoti asa. Spilgts piemērs tam ir 1954. gada Venēcijas kinofestivāls, kurā sacentās Fellīni filma “Ceļš” un Viskonti “Jūtas” (“Senso”). Festivāla rezultāti izraisīja īstu vētru – “Zelta lauvu” saņēma cita filma, bet Fellīni “Ceļš” ieguva “Sudraba lauvu”, kamēr Viskonti palika bez apbalvojuma, izsaucot skaļus protestus un pat fiziskas sadursmes skatītāju zālē starp abu režisoru atbalstītājiem. Šis incidents tikai paspilgtināja plaisu starp abiem meistariem, kuri, kā stāsta, vairs nesarunājās gadiem ilgi.
1963. gads: divi šedevri un viena aktrise
Frančesko Pikolo grāmata izgaismo tieši šo sarežģīto attiecību un radošās spriedzes pilno periodu, koncentrējoties uz 1963. gadu, kad gan Fellīni, gan Viskonti strādāja pie saviem, iespējams, nozīmīgākajiem darbiem. Fellīni radīja “8½” – pašreflektējošu, sirreālu un novatorisku stāstu par režisora radošo krīzi, ko daudzi uzskata par vienu no visu laiku izcilākajām filmām. Tajā pašā laikā Viskonti Sicīlijā filmēja episkā romāna ekranizāciju “Gepards” – vizuāli satriecošu un niansētu attēlojumu par dižciltīgas Sicīlijas dzimtas likteni Itālijas apvienošanās laikā.
Abu filmu vienlaicīgais tapšanas process pats par sevi bija notikums, ko padarīja vēl fascinējošāku viena, kopīga saikne – aktrise Klaudija Kardināle. Tolaik jau zvaigzne, Kardināle tika pieprasīta abos filmēšanas laukumos. Viņa burtiski ceļoja no vienas filmēšanas vietas uz otru, piedzīvojot diametrāli atšķirīgas radošās vides. Fellīni laukumā valdīja radošs, brīžiem haotisks apjukums, kur daudz kas tika radīts spontāni, improvizācijas ceļā. Fellīni labprātāk strādāja troksnī un kustībā, nervozējot, ja ap viņu iestājās pārāk liels klusums. Savukārt Viskonti, ar savu teatrālo pieredzi un pedantiskumu, pieprasīja disciplīnu, precizitāti un pilnīgu klusumu. Kardināles atmiņas par šo periodu sniedz unikālu ieskatu abu meistaru darba metodēs un personībās. Viņa ar smaidu atceras, ka šī ceļošana starp divām pasaulēm prasīja pat nemitīgu matu krāsas maiņu – pie Fellīni viņai bija jābūt kastaņkrāsas, bet pie Viskonti ogļmelniem matiem, jo neviens no režisoriem nepieļāva parūkas izmantošanu.
“Skaistais apjukums” – ceļojums aiz kadra
Pikolo grāmata nav sauss akadēmisks pētījums; tā ir dzīva, aizrautīga un emocionāla naksnīga saruna ar kino vēsturi. Autors, gluži kā detektīvs, izseko notikumiem, rokoties cauri vēstulēm, dienasgrāmatām, intervijām un pat tā laika tenkām, lai atjaunotu to gadu atmosfēru. Viņš atklāj ne tikai kino tapšanas aizkulises, režisoru kaprīzes un sarežģītās attiecības ar aktieriem (piemēram, Viskonti attiecības ar Alēnu Delonu “Gepardā”), bet arī plašāku 60. gadu Itālijas sabiedrības un kultūras portretu, kurā māksla un politika bija cieši savijušās.
Grāmata spilgti ilustrē ideoloģisko cīņu ietekmi uz kino pasauli, piemēram, diskusijas ap Lampedūzas romānu “Gepards”, ko Itālijā sākotnēji kritizēja kreisie kritiķi, bet ko Francijā slavēja ietekmīgie intelektuāļi, liekot itāļiem pārskatīt savu nostāju. Šīs epizodes atgādina, cik ļoti mākslas uztvere var būt atkarīga no politiskā un sociālā konteksta, un cik mainīgi var būt vērtējumi.
“Skaistais apjukums” piedāvā retu iespēju ieskatīties divu izcilu, taču tik atšķirīgu ģēniju prātos un darbnīcās. Tā parāda Viskonti kā precīzu arhitektu, kurš soli pa solim būvē savu filmu ar gandrīz militāru disciplīnu, un Fellīni kā sapņotāju un burvi, kurš ļaujas intuīcijai un haosam, atklājot patiesību pašā radīšanas procesā. Klaudija Kardināle šajā stāstā kļūst par cilvēcisko saikni, par tiltu starp šīm divām kinematogrāfiskajām galaktikām, piedāvājot mums intīmu skatījumu uz notikumiem, kas veidoja kino vēsturi.
Mantojums un rezonanse mūsdienās
Federiko Fellīni un Lukīno Viskonti atstāja neizdzēšamas pēdas pasaules kino. Fellīni, ar savu spēju sapludināt reālo ar sirreālo, ietekmējis neskaitāmus režisorus un kļuvis par iedvesmas avotu māksliniekiem visā pasaulē. Viņa “8½” joprojām ir ietekmīga filma par radošo procesu un mākslinieka identitāti. Viskonti, savukārt, apliecināja spēju ar neorealistisku dziļumu pētīt sabiedrības struktūras un vēsturiskos procesus, vienlaikus radot vizuāli krāšņus un emocionāli piesātinātus darbus.
Frančesko Pikolo “Skaistais apjukums” ne tikai stāsta par divu filmu tapšanu; tā ir meditācija par mākslu, tās radīšanas procesu, par personībām, kas aiz tās stāv, un par laikmetu, kurā māksla spēja izraisīt tik kaislīgas debates un emocijas. Grāmata mums atgādina, ka kino nav tikai izklaide; tas ir spogulis, kurā atspoguļojas sabiedrība, tās ideāli, tās pretrunas un tās cilvēcība. Pikolo, pateicoties rūpīgai izpētei un emocionālai iesaistei, ļauj mums izdzīvot šo “skaisto apjukumu”, kas dzima 1963. gadā un kura atskaņas joprojām jūtamas mūsdienu kino un kultūrā.
Lasot šo grāmatu, mēs ne tikai uzzinām par diviem leģendāriem režisoriem un viņu ikoniskajām filmām; mēs tiekam aicināti domāt par pašu radīšanas procesu, par kompromisiem, ko mākslinieki spiesti pieņemt, par viņu cīņām un triumfiem. Tā ir iespēja ieskatīties aiz spožās kino fasādes un ieraudzīt cilvēkus ar visām viņu kaislībām, vājībām un, galvenais, neizmērojamo talantu, kas spēja radīt mūžīgas vērtības.
Frančesko Pikolo grāmata ir vērtīgs pienesums ikvienam, kurš mīl kino, Itāliju un stāstus par izcilām personībām, kuru dzīves un darbi joprojām iedvesmo un pārsteidz. Tā ir grāmata, kas liek aizdomāties un sajust to laiku, kad kino bija ne tikai māksla, bet arī dzīvesveids, politisks akts un nebeidzams kaislību virpulis.
Sekojiet mums līdzi: