Rīga: +2.1°С
Teātra Skatuves Kailums: Mākslas Patiesības Meklējumos vai Tukša Provokācija?
Latvijas teātra ainavu šī gada sākumā satricinājis spraigs jautājums, kas liek dziļi ielūkoties mākslinieciskās izteiksmes dvēselē un tās saskares punktos ar sabiedrības morālajām robežām. Vai kailums uz skatuves ir neatņemama mākslas sastāvdaļa, kas spēj atklāt cilvēka dvēseles dziļumus, vai arī tas pārvēršas par lētu, pašmērķīgu paņēmienu, kas kalpo tikai sensāciju alkai? Diskusiju ugunsdzēsēju lomā šoreiz iejuties Latvijas Nacionālā teātra direktors Māris Vītols, kura skaidrā un nepārprotamā nostāja raisījusi plašas pārdomas par teātra sūtību un atbildību.
Dailes teātra “Sapnis vasaras naktī”: Katalizators Sabiedrības Reakcijai
Diskusiju lavīna iesākās šī gada 31. janvārī, kad uz Dailes teātra Lielās zāles skatuves pirmizrādi piedzīvoja Viestura Kairiša režisētā Viljama Šekspīra komēdija “Sapnis vasaras naktī”. Izrāde jau pirms tās atklāšanas solīja būt drosmīga un nekonvencionāla, un tā neapšaubāmi attaisnoja šo solījumu, tomēr tās radītās emocijas un viedokļi bija tik diametrāli pretēji, ka vienaldzīgo patiešām nebija.
Skatītāji šķēlās divās nometnēs. Vieni, saskaroties ar negaidītu vizuālo valodu, kas ietvēra atkailinātus ķermeņus, vardarbības ainas un pat milzu tarakānus, demonstratīvi pameta zāli jau pēc pirmā cēliena, paužot apjukumu un dziļu nepieņemšanu. Viņu acīs redzētais pārkāpa pieņemamības robežas, pārvēršot Šekspīra klasiku par, kāds to nodēvēja, “murgu, nevis sapni”. Šī reakcija atspoguļoja plašāku sabiedrības daļas neizpratni un pretestību pret tik tiešu un nefiltrētu realitātes attēlojumu uz skatuves, radot emocionālu diskomfortu un pat sajūtu par “emocionālu vardarbību”.
Pretējā pusē stāvēja tie, kas pauda neslēptu sajūsmu par iestudējuma drosmi, svaigumu un spēju runāt par mūsdienu sabiedrības sāpīgajiem un aktuālajiem jautājumiem skarbi un tieši. Viņi saskatīja Kairiša interpretācijā dziļākus slāņus, metaforas un simbolus, kas aicināja uz domāšanu, analīzi un pat sevis pašu “preparēšanu”. Šī grupa uzskatīja, ka teātrim ir jāprovocē, jāizaicina un jāizraisa spēcīgas emocijas, jo tikai tā māksla var būt patiesi dzīva un aktuāla.
Andra Buļa “Kailais Dibens”: Atdziestības Simbols
Šīs polarizētās reakcijas centrā nonāca aktiera Andra Buļa pilnīgā atkailināšanās. Kaut arī izrādes otrajā cēlienā kailums bija redzams arī citiem aktieriem, tostarp Imantam Stradam un Kasparam Dumburam, un pat tika fiksētas ainas, kurās “Dumburs kliedz Strada plikajā dibenā” , tieši Buļa parādīšanās kaila vannā ieguva vislielāko sabiedrības rezonansi. Šis brīdis, pat ja režisora iecerē tas varbūt bija tikai viens no daudziem spēcīgiem elementiem, kļuva par lakmusa papīru, kas atklāja sabiedrības jūtīgumu un priekšstatus par pieļaujamā robežām mākslā. Tas izcēla jautājumu: vai šāds žests bija mākslinieciski pamatots vai vienkārši sensāciju meklējums?
Aktiera Andra Buļa dzīvesbiedre, erotisko romānu autore Karīna Gleitnere, aizstāvēja izrādi, norādot, ka “izrādes, kuras pēcāk iegūst slavu kā ‘skandalozas’ un ‘šokējošas’, man parasti ir patikušas īpaši.” Viņa asi kritizēja tos, kas pameta izrādi, nespējot vai nevēloties iedziļināties un saprast režisora vēstījumu, uzsverot, ka “intelekts paģēr zināmu pazemību”. Pretēju viedokli pauda finansiste Ilze Auzere, kura jutās vilusies un pat “emocionāli vardarbībā” pēc izrādes noskatīšanās, paužot žēlumu par iztērēto naudu un uzskatot, ka Šekspīrs “kapā apgrieztos otrādi”.
Nacionālā Teātra Direktora Stāja: Jēga Pār Pašmērķi
Šajā viedokļu virpulī Latvijas Nacionālā teātra direktors Māris Vītols nācis klajā ar skaidru un pamatotu nostāju, kas aicina uz atbildīgu māksliniecisko izpausmi. Raidījumā “Dienas personība ar Veltu Puriņu” viņš uzsvēra fundamentālu principu: “Kailums uz skatuves nedrīkst būt pašmērķīgs. Tam ir jābūt ar attaisnojumu – kādēļ? Vai tas ir, piemēram, lugas materiālā ierakstīts.” Vītola ieskatā, atkailinātam ķermenim uz skatuves ir vieta un attaisnojums tikai tad, ja tam piemīt dziļš un pārliecinošs mākslinieciskais pamatojums, kas organiski izriet no dramaturģiskā materiāla būtības vai režisora ieceres.
Direktors norādīja, ka kailums, kas tiek izmantots tikai kā “specefekts, lai provocētu un piesaistītu skatītājus,” liecina par “zināmu iztēles trūkumu režisoriem.” Viņš minēja Latvijas Nacionālā teātra izrādi “Jūdas skūpsts”, kurā kailums bija vērojams, taču tas bija attaisnots ar materiālu un kopumā bagātināja izrādes vēstījumu. Šī nostāja nav aizliegums vai cenzūra, bet gan aicinājums uz dziļāku, apzinātāku un atbildīgāku pieeju teātra mākslai, kurā forma neaizēno saturu un jēgu.
Kailums Teātrī: Vēsturiskā Perspektīva un Mūsdienu Izaicinājumi
Diskusija par kailumu teātrī nebūt nav jauna. Tā ir sena kā pats teātris, sakņojoties jau senās Grieķijas rituālos, kur ķermeņa attēlojumam bija simboliska nozīme. Latvijas teātra vēsturē ir bijuši periodi, kad šādi iestudējumi izraisījuši plašas debates. Padomju laikā mākslinieciskā brīvība bija ierobežota, taču pēc neatkarības atjaunošanas teātri atguva iespēju eksperimentēt, un kailums ienāca uz skatuvēm kā viens no izteiksmes veidiem.
Piemēram, jau 70. gados Anda Zaice bija kaila Ādolfa Šapiro iestudētajā Maksima Gorkija lugas “Pēdējie” ainā. Arī Nacionālā teātra aktierim Jānim Āmanim izrādē “Jūdas skūpsts” ilgu laiku bija jāatrodas kailam, un viņš to uztvēra kā darbu, nevis ekshibicionismu, jo tas izrietēja no lugas autora Deivida Hēra remarkas. Režisors Vladislavs Nastavševs 2020. gadā raidījumā “Kultūrdeva” atzina, ka kailums viņam “pilnīgi noteikti ir provokācija”, taču ir svarīgi saprast, vai tā ir tikai provokācija vai arī skatuves valoda.
Šie piemēri apliecina, ka kailums teātrī nav tabu pats par sevi. Tā vērtība un pieņemamība slēpjas tā kontekstā, mērķī un veidā, kādā tas tiek pasniegts. Robeža starp jēgpilnu māksliniecisko izpausmi un pašmērķīgu provokāciju ir ļoti trausla. To viegli pārkāpt, pārvēršot potenciāli dziļu vēstījumu par lētu sensāciju, kas drīzāk atsvešina, nevis iesaista skatītāju.
Teātris kā Atspulgs un Izaicinājums
Māris Vītols, ieņemot stingru, bet niansētu nostāju, akcentē teātra sūtību – būt spogulim sabiedrībai, kas atspoguļo tās priekus un sāpes, izaicina domāt un provocē diskusijas, taču vienmēr ar māksliniecisku integritāti. Teātris nav tikai izklaides forma; tas ir spēcīgs instruments, kas var mainīt apziņu, paplašināt redzesloku un rosināt empātiju. Taču, lai tas spētu pildīt šo augsto misiju, mākslinieciskajiem līdzekļiem, tostarp kailumam, ir jābūt pielietotiem ar jēgu, ar mērķi kalpot kopējam mākslinieciskajam vēstījumam, nevis vienkārši šokēt vai piesaistīt uzmanību ar ārišķīgiem paņēmieniem.
Sabiedrības reakcija uz “Sapnis vasaras naktī” un direktora Māra Vītola skaidrā nostāja atgādina, ka māksla ir dzīvs organisms, kas nemitīgi mijiedarbojas ar savu laiku un sabiedrību. Tā nav statiska, bet gan mainīga, attīstīga un bieži vien pretrunīga. Šīs debates ir ne tikai par kailumu uz skatuves, bet gan par dziļākiem jautājumiem: par mākslas brīvības robežām, par mākslinieka atbildību, par skatītāja lomu mākslas uztverē un par teātra vietu mūsdienu pasaulē, kurā vizuālā informācija bieži vien dominē pār saturisko dziļumu.
Latvijas teātra māksliniekiem un skatītājiem šis ir aicinājums uz dialogu – dialogu par to, kā saglabāt mākslas drosmi un aktuālumu, vienlaikus nezaudējot jēgu un atbildību. Nākotnes teātris būs tas, kurš spēs runāt par sarežģītām tēmām drosmīgi, taču ar tādu māksliniecisko meistarību, ka pat visprovokatīvākie elementi kļūs par neatņemamu, dziļi pamatotu un estētiski pārliecinošu daļu no kopējā vēstījuma. Kailums kā tāds nav ne labs, ne slikts. Tā jēga rodas no konteksta, no nodoma, no tā, ko tas vēsta par cilvēka pieredzi un eksistenci. Un tieši šīs jēgas meklējumi ir teātra mūžīgais uzdevums.
Sekojiet mums līdzi: