Laikmetīgās dejas festivāls «Laiks dejot» pēta ģimenes stāstus cauri paaudzēm – emocijas un kustība satiekas Rīgā un Stāmerienā

Ģimenes stāsti atdzīvojas dejas valodā: festivāls «Laiks dejot» aizsāk emocionālu ceļojumu

Rīgas kultūras dzīve šajās dienās pulsē īpašā ritmā, ko iedveš starptautiskais laikmetīgās dejas festivāls «Laiks dejot». Kopš 10. jūnija, kad peldošajā mākslas centrā «Noass» notika svinīgā un dziļi personiskā atklāšana, līdz pat 14. jūnijam pilsēta un vēlāk arī gleznainā Stāmeriena kļūs par epicentru kustībai, kas runā tieši no sirds. Festivāls, kas šogad svin jau savu 27. gadskārtu, šoreiz pievērsies tēmai, kas skar mūs visus pašos esības pamatos – ģimene. Tā nav tikai statiska definīcija pasu tabulās vai viena kopīga adrese; tā ir dzīva, mainīga enerģija, smalks un sarežģīts attiecību tīkls, kurā savijas gan gaišākie prieki, gan vissarežģītākie izaicinājumi.

Šī gada festivāla vadmotīvs – «Ģimene. Deja cauri paaudzēm» – paver durvis patiesi unikālam formātam. Uz skatuves kāpj ne tikai atzīti dejas profesionāļi, kuru ķermeņi un prāti ir gadiem slīpēti instrumenti, bet arī viņu vistuvākie cilvēki – bērni, vecāki, māsas, brāļi, dzīvesbiedri un draugi. Tādējādi laikmetīgā deja šogad kļūst neierasti personiska, pat intīma, ļaujot skatītājiem ieskatīties mākslinieku dzīves realitātē, kas organiski saplūst ar skatuves mākslas maģiju. Tā ir kā spogulis, kurā atspoguļojas mūsu pašu pieredzes, atklājot tās neredzamās saites un stāstus, kas veido mūs kā indivīdus un kopienu.

Atklāšanas vakars: emocionālas atklāsmes uz «Noasa» skatuves

10. jūnija vakarā «Noass» kļuva par īstu emociju un kustību virpuli. Festivāla atklāšana pulksten 18.00 iezīmēja sākumu piecām dienām, kas solās būt piepildītas ar dziļām pieredzēm. Skatītājiem bija iespēja klātienē piedzīvot, kā ģimenes stāsti materializējas dejas formā, atklājot universālas patiesības par piederību, mīlestību, konfliktiem un kopā būšanu. Šis formāts ir kā smalks pavediens, kas savieno dažādas paaudzes, kultūras un pieredzes, radot jaunu dialogu un sapratnes līmeni.

Vakara gaitā uz skatuves kāpa gan Latvijas mākslinieki, gan starptautiski viesi, katrs piedāvājot savu unikālo skatījumu uz ģimenes tēmu. Latvijas skatuvi pārstāvēja Brīniņu ģimene ar savu izrādi «Trīs putni naktī mežā». Šis darbs, kurā kopā ar profesionāliem dejotājiem piedalās arī viņu bērni, ir kā maza, poētiska pasaka par trim dienām dejas valodā, atklājot ģimenes iekšējo dinamiku un savstarpējās attiecības caur rotaļīgumu un sirsnību. Redzēt, kā bērna dabiskā, nesamākslotā kustība satiekas ar pieaugušo izkoptajām formām, ir neticami aizkustinoši un atsedz dejas kā universālas valodas spēku, kas spēj pārlēkt pāri paaudžu un pieredzes plaisām.

Starptautisko viesu sniegums vēl vairāk paplašināja ģimenes tēmas interpretāciju. Japāņu mākslinieki Jukio Suzuki un Nao Ašimine kopā ar savu meitu Soru un citiem dejotājiem prezentēja izrādi «Ar ainavu», kas īpaši pielāgota Rīgas videi. Viņu darbs, kas sakņojas buto dejas metodoloģijā un dokumentālās režijas principos, aicināja skatītājus ieraudzīt pazīstamo pilsētas ainavu no jauna, ievietojot cilvēka ķermeni tās mainīgajā laikā un telpā. Šī izrāde bija kā meditatīvs ceļojums, kas atgādināja, ka arī mēs paši, mūsu ģimenes un attiecības esam nepārtrauktā kustībā un pārmaiņās, līdzīgi kā ainava aiz loga.

Norvēģu māsas Anne Katrine un Līva Hanne Haugenas piedāvāja dziļi personisku stāstu izrādē «Māsas uz mūžiem». Šis darbs, kas ir noslēdzošā daļa viņu dzimtas triloģijai par māsību, pētīja nebeidzamo saikni starp māsām, tās sarežģītību, atbalstu, sāncensību un beznosacījuma mīlestību. Skatuviskais dialogs starp māsām caur kustību bija kā atvērta grāmata, ļaujot skatītājiem ielūkoties viņu kopīgajā vēsturē un neizsīkstošajā saiknē. Tas uzsvēra, cik daudz stāstu un emociju var glabāties pat visšķietamākajās ikdienas attiecībās.

Igauņu-norvēģu mākslinieku pāris Kuli Rosna un Kenets Flaks kopā ar savu meitu rādīja festivālam veidotu jaundarbu «… un mazā teica». Viņu izrāde bija kā rotaļīgs pētījums par uzticēšanos, paaudžu zināšanu nodošanu un mākslu dzīvot kopā. Redzēt, kā vecāku pieredze un bērna spontanitāte savijas uz skatuves, bija kā mācību stunda par to, cik daudz mēs varam mācīties viens no otra, neatkarīgi no vecuma.

Atklāšanas vakarā īpašu, pat mistisku noskaņu ienesa Agates Bankavas vēlā vakara izrāde brīvdabā «Micēliju tīklā». Šis darbs, kas pētīja sēņu valstību – mums tik tuvo un reizē noslēpumaino pasauli – caur deju, bija kā ceļojums zemapziņā, atklājot jaunas sadarbības un eksistences formas. Tā bija metafora par neredzamajām saitēm, kas pastāv gan dabā, gan mūsu pašu starpā, atgādinot, ka esam daļa no plašāka, savstarpēji saistīta tīkla.

Ģimenes mozaīka dejas spogulī: turpinājums Rīgā

Festivāla programma Rīgā turpinās arī 11. un 12. jūnijā, piedāvājot vēl plašāku ieskatu ģimenes tēmas daudzšķautņainībā. 11. jūnijā «Noasā» skatītāji varēja piedzīvot Zvonarjovu-Petrovu ģimenes izrādi «Spēles, kuras mēs spēlējam». Šis darbs uzdeva intriģējošus jautājumus par lomu maiņu ģimenē, ienākot bērnam, par hierarhiju un spēles noteikumiem, kas nemitīgi mainās. Dejotāja Dana Zvonarjova, akrobātikas treneris Rihards Petrovs un viņu meita Maija caur kustību pētīja utopiskas fantāzijas un skarbas realitātes robežas ģimenes dzīvē, atklājot nepieciešamību lauzt vecos noteikumus vai pielāgoties jaunajiem.

Programmā bija arī Oļehno ģimenes darbs «Dejojošā ģimene», kurā satikās kino režisora un horeogrāfa Valērija Oļehno pieredze ar viņa ģimenes locekļu līdzdalību. Valērijs Oļehno, kura mākslinieciskās saknes meklējamas ielu dejas stilos un vēlāk Olgas Žitluhinas dejas kompānijā, savā darbā bieži pēta kustību kā zemapziņas valodu. Redzēt viņa ģimeni uz skatuves bija kā ieskatīties viņa personīgajā pasaulē un saprast, kā ģimenes saites un pieredzes ietekmē māksliniecisko izteiksmi.

Liporu ģimenes izrāde «Mēri» sniedza vēl vienu unikālu perspektīvu uz ģimenes tēmu, pētot mērauklas un vērtības, kas veido mūsu attiecības un dzīvi kopumā. Šie darbi, kas tapuši Latvijā, uzskatāmi parādīja, cik dažādi un personiski var būt ģimenes stāsti, un cik jaudīgi tos var izstāstīt dejas valodā.

Ārvalstu viesi turpināja bagātināt Rīgas programmu ar savām interpretācijām. Oleks Voiciks un Laura Vlada no Kanāriju salām kopā ar savu meitu piedāvāja izrādi «Savvaļnieks: rotaļīgas zinātkāres piedzīvojumi bezlaika tagadnes mirklī». Oleks Voiciks, daudzpusīgs kustību mākslinieks un pētnieks, kurš iedvesmojas no parkūra, kontaktimprovizācijas, akrodejas un citiem stiliem, rada dinamiskus un rotaļīgus stāstus. Viņa darbs kopā ar ģimeni uzsvēra klātbūtnes un pašapziņas nozīmi, aicinot skatītājus pilnībā izmantot savu potenciālu caur kustību un radošumu. Tas bija kā aicinājums atgriezties pie bērnības spontanitātes un zinātkāres, kas bieži vien zūd pieaugušo dzīves rutīnā.

Čehu un slovēņu tandēms Kristīna Peldova un Žigans Krajnčans ar savu meitu rādīja darbu, kas pētīja viņu kā ģimenes vienības dinamiku. Viņu sniegums bija kā apliecinājums tam, ka māksla var kļūt par platformu, kurā tiek risinātas un izpētītas pat vispersoniskākās attiecības, radot jaunu sapratni un saikni gan starp pašiem māksliniekiem, gan ar skatītājiem.

Papildus priekšnesumiem «Noasā», 11. un 12. jūnijā Jaunatnes dārzā bija skatāma itāļu mākslinieces Beatričes Alegranti vietai radīta dejas izrāde. Šis darbs, kas tapa starptautiskā projekta «Moving Kinship» ietvaros, pētīja kustību kā radniecības un piederības izpausmi. Izrāde dārza vidē radīja īpašu, intīmu atmosfēru, ļaujot skatītājiem ciešāk sajust saikni starp cilvēku, dabu un kustību.

Rīgas programmu papildināja arī diskusija «Deja kā dzīvesveids», kas sniedza iespēju ieskatīties dejas mākslinieku ikdienā, motivācijā un izaicinājumos. Tā bija vērtīga iespēja saprast, ka deja nav tikai izklaide, bet gan dziļi iesakņojies dzīvesveids, filozofija un veids, kā uztvert pasauli. Improvizētā jam sesija, kas notika pēc izrādēm, radīja brīvu un radošu atmosfēru, ļaujot māksliniekiem un skatītājiem neformālā gaisotnē dalīties enerģijā un kustībā.

Festivāla ceļojums turpinās Stāmerienā: deja satiekas ar vēsturi un dabu

Pēc intensīvajām dienām Rīgā, festivāls «Laiks dejot 2025» no 13. līdz 14. jūnijam dosies izbraukuma sesijā uz Gulbenes novadu, apmetoties gleznainajā Stāmerienas pilī un tās parkā. Šī ir brīnišķīga iespēja laikmetīgajai dejai satikties ar vēsturisku arhitektūru un dabas skaistumu, radot jaunas, negaidītas sinerģijas.

Stāmerienā skatītāji varēs vēlreiz redzēt dažas no Rīgā jau izrādītajām performancēm, tostarp Jukio Suzuki un Nao Ašimines izrādi «Ar ainavu», kas pilī un parkā iegūs jaunas nokrāsas un kontekstus. Tāpat būs skatāma Kristīnas Peldovas un Žigana Krajnčana ģimenes izrāde, kas Stāmerienas pils majestātiskajā vidē varētu atklāties ar jaunu spēku un nozīmi. Programmā iekļautas arī Muskaru ģimenes performance un Latvijas Kultūras akadēmijas horeogrāfijas studentu darbi, sniedzot ieskatu nākamās paaudzes dejas mākslinieku redzējumā.

14. jūnijā Stāmerienas programmā paredzēta Oleka Voicika un Lauras Vladas izrāde «Savvaļnieks: rotaļīgas zinātkāres piedzīvojumi bezlaika tagadnes mirklī», kas dabas un vēstures ietvaros varētu iegūt vēl dziļāku, filozofiskāku dimensiju. Skatītāji varēs redzēt arī Oļehno ģimenes «Dejojošo ģimeni» un citus LKA studentu darbus. Stāmerienas programma ietvers arī sarunas ar māksliniekiem un publisku meistarklasi, ko vadīs horeogrāfe Olga Žitluhina. Šī meistarklase ir atvērta ikvienam interesentam, neatkarīgi no dejas pieredzes, un tā aicina labāk izprast savu ķermeni un meklēt tam nepieciešamo kustību. Tā ir lieliska iespēja ne tikai vērot deju, bet arī pašiem kļūt par tās daļu, izjust kustības prieku un atklāt savu iekšējo potenciālu.

Ieeja Stāmerienas pils pasākumos ir simboliska, iegādājoties pils apmeklējuma biļeti, kas padara festivālu pieejamu plašākam reģiona iedzīvotāju lokam un piesaista apmeklētājus no visas Latvijas. Šī izbraukuma sesija uzsver festivāla misiju – popularizēt laikmetīgo deju ne tikai galvaspilsētā, bet arī reģionos, veicinot kultūras pieejamību un iesaisti.

Deja kā valoda: ģimenes stāstu universālais spēks

Festivāla kuratore Olga Žitluhina trāpīgi norāda, ka ģimene ir kustība, kas rodas starp cilvēkiem, un deja ir mūsu valoda, kurā ģimenes stāsti var izskanēt visdziļāk. Šī gada tēma spilgti ilustrē šo ideju. Redzot uz skatuves reālas ģimenes, mēs redzam nevis izdomātus tēlus, bet gan cilvēkus ar viņu reālajām attiecībām, ar visām to niansēm un sarežģītību. Tas ļauj skatītājiem daudz vieglāk identificēties ar redzēto, atpazīstot savas pieredzes un sajūtas. Deja, kā neverbāla komunikācijas forma, spēj izteikt to, ko vārdiem ir grūti aptvert – smalkākās emociju plūsmas, zemapziņas impulsus, dziļi iesakņojušos modeļus un saiknes, kas veido ģimenes struktūru.

Ģimenes stāsti cauri paaudzēm ir universāli. Lai arī katrai ģimenei ir sava unikālā pieredze, tēmas par mīlestību, zaudējumu, atbalstu, konfliktiem, tradīcijām un pārmaiņām ir kopīgas visiem. Laikmetīgā deja, ar savu spēju abstrahēties no tieša sižeta un koncentrēties uz kustības kvalitāti, enerģiju un telpu, spēj atklāt šos universālos aspektus jaunā, negaidītā veidā. Tā ļauj mums ielūkoties cilvēka psihes un attiecību dziļākajos slāņos, kas bieži paliek apslēpti ikdienas dzīves virspusē.

Šī gada festivāls ir kā aicinājums apstāties un ielūkoties sevī, savās ģimenes saitēs, savā vēsturē un nākotnē. Tas ir atgādinājums, ka esam daļa no kaut kā lielāka, no paaudžu ķēdes, kas stiepjas gan pagātnē, gan nākotnē. Deja cauri paaudzēm nav tikai tēma uz skatuves; tā ir dzīves metafora. Mēs katrs dejojam savu dzīves deju, ietekmējot un tiekot ietekmētiem no tiem, kas bijuši pirms mums un tiem, kas nāks pēc mums. Mūsu kustības, mūsu izvēles, mūsu attiecības – tas viss veido kopīgu, nemitīgi mainīgu horeogrāfiju.

«Laiks dejot»: platforma izaugsmei un starptautiskai sadarbībai

Starptautiskais laikmetīgās dejas festivāls «Laiks dejot» gadu gaitā ir kļuvis par nozīmīgu dzinējspēku laikmetīgās dejas attīstībā Latvijā. Kopš tā pirmsākumiem 1998. gadā kā vietējo horeogrāfu izrāžu vakars, tas ir izaudzis par starptautiski atzītu platformu, kas pulcē māksliniekus no visas pasaules. Festivāls nodrošina vērtīgu iespēju Latvijas dejas māksliniekiem satikties ar kolēģiem no citām valstīm, dalīties pieredzē, smelties iedvesmu un veidot jaunus sadarbības projektus. Tā ir kā dzīva laboratorija, kurā notiek nepārtraukta ideju un metožu apmaiņa.

Festivāls ir arī svarīga platforma jauno talantu atklāšanai un attīstībai. Latvijas Kultūras akadēmijas horeogrāfijas studenti katru gadu aktīvi iesaistās festivāla programmā, gūstot nenovērtējamu pieredzi, strādājot profesionālā vidē un rādot savus darbus plašākai publikai. Tas veicina jauno mākslinieku izaugsmi un nodrošina laikmetīgās dejas nākotni Latvijā.

Šī gada festivāla tēma «Ģimene. Deja cauri paaudzēm» vēl jo īpaši uzsver paaudžu dialoga nozīmi mākslā. Redzēt uz skatuves gan pieredzējušus meistarus, gan viņu bērnus vai jaunos māksliniekus, kas tikko sper pirmos soļus, ir kā liecība par dejas tradīciju pārmantojamību un attīstību. Tas parāda, ka māksla nav statiska; tā ir dzīva, elpojoša būtne, kas barojas no pagātnes, transformējas tagadnē un tiecas nākotnē.

Izjust dejas spēku un ģimenes saiknes

Festivāls «Laiks dejot 2025» piedāvā ne tikai dejas izrādes, bet arī plašu pavadošo pasākumu programmu, kas ļauj skatītājiem vēl dziļāk ienirt laikmetīgās dejas pasaulē. Meistarklases sniedz iespēju pašiem izmēģināt dažādas dejas tehnikas un pieejas, saprast, kā top kustība un kā tā var kļūt par izteiksmes līdzekli. Publiski pieejamās diskusijas un sarunas ar māksliniekiem paver iespēju uzzināt vairāk par izrāžu tapšanas procesu, mākslinieku iedvesmas avotiem un viņu skatījumu uz pasauli. Tā ir iespēja veidot dialogu starp māksliniekiem un skatītājiem, mazinot attālumu un radot kopības sajūtu.

Improvizētās dejas sesijas ar mūziķiem, kas notiek «Noasā», ir kā svētki spontanitātei un radošumam. Tās ļauj dejas priekam uzplaukt brīvā, neformālā gaisotnē, aicinot ikvienu – gan pieredzējušu dejotāju, gan pilnīgu iesācēju – ļauties kustības vilinājumam. Tās ir kā atgādinājums, ka deja ir ielikta mūsos visos, un reizēm ir tikai nepieciešams radīt piemērotu vidi, lai tā varētu izpausties.

Kopumā festivāls «Laiks dejot 2025» ir daudz vairāk nekā tikai dejas izrāžu sērija. Tas ir emocionāls un intelektuāls ceļojums, kas aicina mūs ielūkoties sevī un savās attiecībās caur dejas prizmu. Tas ir apliecinājums ģimenes spēkam un dejas spējai izstāstīt pašus dziļākos un personiskākos stāstus. Mākslas centrā «Noass» un Stāmerienas pilī šajās dienās notiek brīnumi – cilvēku stāsti atdzīvojas kustībā, radot neaizmirstamas un iedvesmojošas pieredzes gan māksliniekiem, gan skatītājiem. Tā ir iespēja piedzīvot laikmetīgo deju tās vispatiesākajā un cilvēciskākajā formā – kā valodu, kas vieno paaudzes, kultūras un sirdis.

Aicinām ikvienu izmantot atlikušās festivāla dienas, lai ienirtu šajā unikālajā dejas un ģimenes stāstu pasaulē. Neatkarīgi no tā, vai esat ilggadējs dejas cienītājs vai tikai sākat iepazīt laikmetīgās dejas burvību, festivāls «Laiks dejot 2025» piedāvā kaut ko katram. Tā ir iespēja redzēt pasaules līmeņa māksliniekus, iepazīt Latvijas talantus un, pats galvenais, atklāt jaunas šķautnes sevī un savās attiecībās, vērojot, kā dzīves realitāte un mākslas patiesība savijas vienotā, aizraujošā dejā.