Uldis Stabulnieks – 80: komponista cīņa ar slavu un patriotisma dziesmas mūžīgais spēks

Leģendas mantojums: Uldis Stabulnieks – komponists, kurš nevēlējās uzvarēt ar “Tik un tā”

Šoruden, kad rudens maigi apglezno Latviju ar zelta un purpura toņiem, izcilajam latviešu komponistam, pianistam un dziedātājam Uldim Stabulniekam apritētu 80 gadu. Tā ir zīmīga jubileja personībai, kura atstājusi neizdzēšamas pēdas Latvijas kultūras ainā, radot melodijas, kas dziļi iesakņojušās tautas sirdīs. Taču, kā atminas laikabiedri, paša Stabulnieka attieksme pret savu slavenāko veikumu – dziesmu “Tik un tā” – bija caurvīta ar dīvainu skumju ironiju. “Uzvarēt “Mikrofona” aptaujā šī dziesma vienkārši nedrīkst!” – šie leģendārā komponista vārdi atspoguļo toreizējā laika smagumu un radošās inteliģences smalko cīņu ar sistēmu. Šo paradoksālo, bet cilvēciski dziļo stāstu jaunākajā numurā atceras arī žurnāls “Latvijas Noklusētā Pagātne”, iezīmējot Stabulnieka sarežģīto ceļu no spoža panākuma līdz paša autora sūrajai apziņai par vienas dziesmas netaisnīgi lielo popularitāti, kas aizēnoja daudzveidīgo un bagāto radošo devumu.

Muzikālā ceļa sākums un daudzpusīgais talants

Uldis Stabulnieks nāca pasaulē Rīgā, 1945. gada 8. oktobrī, un jau agrā bērnībā viņa muzikālās dotības bija nenoliedzamas. Sešu gadu vecumā viņš uzsāka mācības Emīla Dārziņa speciālajā mūzikas skolā, kur tika novērtēts viņa izcilais talants. Vēlāk izglītība turpinājās Latvijas Valsts konservatorijā, kur Stabulnieks apguva kordiriģēšanu Jāņa Dūmiņa klasē un kompozīciju Valentīna Utkina vadībā. Šis akadēmiskais ceļš veidoja pamatu viņa plašajam redzējumam un tehniskajai meistarībai, kas vēlāk ļāva viņam brīvi izpausties dažādos mūzikas žanros.

Stabulnieka profesionālā karjera aizsākās aktīvā un daudzveidīgā darbībā. Viņš bija viens no karavīru ansambļa “Zvaigznīte” dibinātājiem 1965. gadā, ar kuru 1967. gadā izcīnīja uzvaru festivālā “Liepājas dzintars” un guva starptautisku atzinību Tallinas džeza festivālā. Šajā periodā Stabulnieks sevi apliecināja ne tikai kā izcils pianists, bet arī kā džeza improvizators. No 1969. līdz 1988. gadam viņš pildīja koncertmeistara pienākumus Latvijas Televīzijas un radio estrādes un vieglās mūzikas orķestrī, bet no 70. gadu vidus līdz 80. gadu sākumam vadīja Latvijas Filharmonijas ansambli, kas vēlāk pazīstams kā “Tip-top” un kura sastāvā dziedāja tā laika estrādes zvaigznes Margarita Vilcāne un Ojārs Grīnbergs. Viņa radošā darbība aptvēra teju visas Latvijas teātra skatuves, kur viņš strādāja par pianistu un radīja mūziku vairāk nekā 20 izrādēm, apliecinot savu izcilo teatrālo izjūtu. Tāpat viņš ir komponējis mūziku vairākām spēlfilmām, piemēram, “Svešās kaislības”, “Aizaugušā grāvī viegli krist” un “Dīvainā mēnessgaisma”, un pat filmējies epizodiskā lomā. Viņa vārds ir saistīts arī ar pirmā latviešu blūza – “Miglas blūza” – radīšanu 1972. gadā.

“Tik un tā” fenomens un “Mikrofona” aptaujas drāma

Tomēr tautas atmiņā Ulda Stabulnieka vārds visspilgtāk un, iespējams, negodīgi neatdalāmi saistīts ar dziesmu “Tik un tā”. Ar Māras Zālītes dzeju radītā melodija “Nāk rudens apgleznot Latviju, Bet nepūlies, necenties tā: Mums viņa ir visskaistākā Tik un tā” kļuva par īstu fenomenu 1981. gada “Mikrofona” aptaujā. Šie vārdi, kas šķietami runāja par dabas skaistumu, padomju laika kontekstā ieguva dziļi patriotisku, pat disidentisku, zemtekstu. Tas bija laiks, kad vārds “Latvija” dziesmās un dzejā bija teju aizliegts, pieļaujot tikai salikumu “Padomju Latvija”. Dziesmas popularitāte bija tik milzīga, ka pat pēc aptaujas noslēguma vēstules turpināja plūst uz radio redakciju, radot aizdomas, ka aptaujas rezultāti varētu būt viltoti, lai nepieļautu “pārāk patriotiskas” dziesmas uzvaru. Šāds scenārijs nebūtu nekas neparasts, jo jau 1971. gadā pēc Raimonda Paula dziesmas “Teic, kur zeme tā” uzvaras “Mikrofona” aptauja tika aizliegta uz vairākiem gadiem.

Šajā kontekstā Ulda Stabulnieka izteiktie vārdi par to, ka “Uzvarēt “Mikrofona” aptaujā šī dziesma vienkārši nedrīkst!”, atklāj viņa dziļo izpratni par politisko realitāti un iespējamām sekām. Tā nebija mūziķa necilība, bet gan smalka inteliģences taktika, apzinoties, ka pilnīga uzvara varētu novest pie dziesmas aizliegšanas un tās patiesā vēstījuma apspiešanas. Dziesma ieguva godpilno otro vietu, piekāpjoties Raimonda Paula un Aijas Kukules izpildītajai “Dāvāja Māriņa”. Taču tautas mīlestību tā ieguva daudz plašāku par jebkuru oficiālu titulu. Stabulnieks vēlāk ar skumju ironiju atzina, ka viņam nu ir tikai viena dziesma, ar to domādams “Tik un tā” lielo popularitāti, kas, viņaprāt, negodīgi aizēnoja pārējo bagātīgo un daudzveidīgo daiļradi. Patiesi, to dzied pat mūsdienu jaunā paaudze, bieži vien nezinot ne mūzikas autora, ne vārdu autora vārdu.

Radošais mantojums un nesaprastais talants

Ulda Stabulnieka daiļrade nebūt neaprobežojās tikai ar vienu patriotisku himnu. Viņa dziesmu klāstā ir tādi tautā iemīļoti skaņdarbi kā “Margarita”, “Ejot cauri rudziem”, “Par nesatikšanos”, “Solījums”, “Andersenam”, “Zvaigžņu zaglis”, “Es mīlu dzīvi skaisto”, “Sudraba mākonis” un “Lūgšana visiem svētajiem”. Viņa mūzikai raksturīgs izcils, reizēm deklamatorisks melodisms, kas apvienojies ar plastisku, džeza ietekmētu harmoniju, un viņš bija viens no retajiem komponistiem, kurš savas dziesmas pats varēja nodziedāt vislabāk. Viņa priekšnesums bieži tika salīdzināts ar franču šansonjē un bardiem, kur vārds un intonācija ir tikpat svarīga kā melodija.

Komponists bija plaši erudīts, interesējās par vēsturi, arhitektūru, glezniecību un literatūru. Literārais vārds bija viņa iedvesmas avots, un viņš spēja iedzīvināt dzeju mūzikā, veidojot unikālas kompozīcijas ar Aleksandra Čaka, Ojāra Vācieša, Vizmas Belševicas, Jāņa Petera un citu izcilu latviešu dzejnieku tekstiem. Šī spēja dziļi iegrimt vārda būtībā un atrast tajā muzikālu izpausmi ir Ulda Stabulnieka daiļrades būtiskākā iezīme. Viņa kora dziesmas ir skanējušas Vispārējos latviešu dziesmu svētkos un Skolu jaunatnes dziesmu svētkos, apliecinot viņa devumu arī šajā žanrā.

Par savu ieguldījumu Latvijas kultūrā Uldis Stabulnieks saņēmis daudzus apbalvojumus, tostarp Lielo mūzikas balvu 1995. gadā par devumu teātra mākslas žanrā un teātra mūzikas koncertu Nacionālajā teātrī, Autortiesību bezgalības balvu 2004. gadā par dziesmu “Tik un tā” un Atzinības krustu 2011. gadā. Tomēr, kā atzīmējis komponists Gunārs Freidenfelds, Uldis Stabulnieks, iespējams, bija “ļoti izcils, bet nepietiekami novērtēts talants”. Viņa dzīves otrajā pusē komponistam bija grūti savienot savus mākslas ideālus ar mainīgās pasaules un “mežonīgā kapitālisma” likumiem, kas radīja rūgtumu un vīlēšanos. Šī iekšējā cīņa atspoguļoja dziļu mākslinieka sirdi, kas ilgojās pēc autentiskuma un patiesības.

Nepārejošā klātbūtne

Uldis Stabulnieks mūžībā devās 2012. gada 27. septembrī, nedēļu pirms savas 67. dzimšanas dienas. Taču viņa mūzika joprojām dzīvo un uzrunā. Dziesma “Tik un tā” ir kļuvusi par neformālu Latvijas himnu, kas spēj savienot paaudzes un atgādināt par dzimtenes mīlestības spēku pat visgrūtākajos laikos. Tas ir kā nemitīgs atgādinājums par Stabulnieka drosmi un talantu, kas spēja pārsniegt politiskās robežas un runāt tieši uz cilvēku sirdīm. Viņa mantojums ir daudz plašāks par vienu dziesmu – tas ir stāsts par dziļu, daudzpusīgu un patiesi latvisku dvēseli, kas savu mīlestību pret dzimteni un mākslu pauda caur katru noti un vārdu. Viņa 80. jubileja šoruden ir ne tikai atceres brīdis, bet arī aicinājums atkal ieklausīties un novērtēt visu Ulda Stabulnieka radošo devumu, kas veido būtisku Latvijas kultūras pūra daļu.