Venēcijas mežģīņu ceļš uz Franciju: Cik gadsimtus ilga noslēpumu glabāšana?

Renesanses pērles ceļš uz Franciju: Venēcijas mežģīņu liktenīgais gadsimts

Venēcija, šī burvīgā un vēstures elpas caurvītā tirgotāju pilsēta, Renesanses laikā piedzīvoja savu nenoliedzamo ziedu laiku. Tā bija vieta, kur saplūda pasaules bagātības – no tālām Āzijas zemēm nāca eksotiskas garšvielas, smalki zīda un brokāta audumi, mirdzoši dārgakmeņi, trausls porcelāns un ziloņkauls. Taču līdzās šīm ievestajām bagātībām tikpat augstu tika vērtēti pašu venēciešu izsmalcinātie amatnieku darinājumi. Ne tikai slavenais Murāno stikls, kas joprojām apbur ar savu krāsu un formu daudzveidību, bet arī izcili ādas iesējumi, spožā emalja, dzidrie spoguļi un, protams, audumi – viss, kas spēja apžilbināt un iekārdināt Eiropas karaliskos galmus. Un šajā greznības panorāmā īpašu vietu ieņēma Venēcijas mežģīnes.

Mežģīņu noslēpumu gūsts un izplatība

Mežģīņu darināšanas prasmes Venēcijā tika lolotas un sargātas kā dārga manta. Tās tika nodotas no pieredzējušiem meistariem mācekļiem, rūpīgi glabājot katru smalkumu un paņēmienu. Amatnieku zināšanas tika apkopotas pat īpašās paraugu grāmatās. Jau 1557. gadā Venēcijā tika publicēta pirmā zināmā knipelēto mežģīņu paraugu grāmata "Le Pompe", kurā atrodami zīmējumi, kas tiek piedēvēti Mateo Pagāno, kurš tolaik jau bija guvis atpazīstamību ar saviem šūto mežģīņu rakstiem. Vairākus gadsimtus venēcieši spēja veiksmīgi nosargāt savus aroda noslēpumus, nodrošinot stabilu noieta tirgu savām mežģīnēm ne tikai Itālijā, bet arī Francijā un citās Eiropas valstīs. Venēcijas mežģīnes kļuva par greznības un statusa simbolu, rotājot aristokrātu tērpus un māju interjerus.

Liktenīgais 17. gadsimts: Kolbēra plāns un meistaru pārvilināšana

Tomēr, kā tas bieži notiek ar vērtīgām lietām, kuras grūti iegūt, rodas vēlme tās iegūt citādi – pat ar viltu. Francijas karalis Luijs XIV, pazīstams kā Saules karalis un liels estēts, vēlējās savu galmu padarīt par Eiropas modes un greznības centru. Viņa finanšu ministrs Žans Baptists Kolbērs (Jean-Baptiste Colbert) bija dziļi noraizējies par ievērojamajām summām, ko Francijas aristokrātija tērēja, iegādājoties dārgās Venēcijas mežģīnes, tādējādi veicinot kapitāla aizplūšanu no valsts. Kolbērs izstrādāja ambiciozu plānu – attīstīt Francijā pašmāju smalko mežģīņu ražošanu, lai konkurētu ar Venēciju. Lai to īstenotu, bija nepieciešamas zināšanas un prasmes, kuras Venēcijas meistari rūpīgi glabāja.

Noslēpumu ceļš uz Franciju

Šis pavērsiens notika tieši 17. gadsimtā. Konkrēti, 1665. gada vasarā, Kolbēra aģenti, darbojoties slepenībā, pārvilināja trīsdesmit pieredzējušus Venēcijas mežģīņu darinātājus, kuri atstāja Venēciju, lai dotos uz Franciju. Līdzi viņi nesa nenovērtējamas zināšanas – it īpaši par point de Venise jeb Venēcijas šūto mežģīņu darināšanas māku, kas tolaik bija vienas no pieprasītākajām un dārgākajām Eiropā. Venēcijas varas iestādes to uztvēra ļoti sāpīgi un pat draudēja ar bargiem sodiem, ieskaitot cietumsodu meistaru ģimenēm, ja tiktu atklāts, ka viņi devušies mācīt savu mākslu ārpus Venēcijas. Tik spēcīga bija vēlme saglabāt šo vērtīgo arodu Venēcijā!

Franču mežģīņu uzplaukums un “Point de France” dzimšana

Franču zemē ieceļojušie venēciešu meistari devās uz jaunizveidotajām nacionālajām mežģīņu manufaktūrām, kas tika dibinātas ar karaļa atbalstu vairākās Francijas pilsētās, tostarp Reimsa un Alansonas (Alençon). Lai gan dažās no šīm pilsētām, piemēram, Alansonā, jau iepriekš tika darinātas mežģīnes, venēciešu meistaru atnestās tehnikas un paņēmieni cēla ražošanas līmeni nebijušos augstumos. Sākotnēji Francijā ražotās mežģīnes bija ļoti līdzīgas Venēcijas paraugiem, taču pakāpeniski attīstījās unikāls franču stils. Jau ap 1675. gadu, pēc Kolbēra monopolu beigām, Alansonā bija izveidojies savs atšķirīgais stils. Šīs jaunās franču mežģīnes ieguva nosaukumu Point de France (Franču punkts) un ātri vien iemantoja milzīgu popularitāti visā Eiropā, pat apsteidzot Venēcijas mežģīnes. Franču meistari pielāgoja motīvus un kompozīcijas tā laika modes prasībām, radot vieglākas un smalkākas mežģīnes ar raksturīgu sietiņveida fonu.

Mantojums un ietekme

Venēcijas mežģīņu noslēpumu nonākšana Francijā 17. gadsimtā neapšaubāmi bija pagrieziena punkts abu valstu tekstilmākslas vēsturē. Tas ne tikai veicināja Francijas mežģīņu industrijas uzplaukumu, bet arī radīja spēcīgu konkurenci Venēcijai, kas 17. gadsimta beigās un 18. gadsimtā noveda pie Venēcijas mežģīņu ražošanas norietēšanas, lai gan Burano salā meistarība tika saglabāta. Šis stāsts ir spilgts piemērs tam, kā zināšanu un prasmju apmaiņa, pat ja sākotnēji tā notiek slepenībā, var ietekmēt veselu nozaru attīstību un radīt jaunas, unikālas mākslas formas. Venēcijas un Francijas mežģīnes joprojām liecina par abu tautu neticamo talantu un pacietību, radot auduma brīnumus, kas joprojām apbrīno ar savu smalkumu un skaistumu.