Rīga: +24.3°С
Dziļi aizkustinošas debates par patiesību un cieņu dzīves izskaņā
Šī gada marta izskaņā Latvijas Universitātes Mazajā aulā norisinājās trešais nodibinājuma "Hospiss LV" rīkotais diskusiju forums "Tiesības uz cieņpilnu nāvi". Pasākums pulcēja prāvu apmeklētāju skaitu, apliecinot sabiedrības augošo interesi par jautājumiem, kas agrāk bieži tika apieti klusējot. Centrālais jautājums, kas šoreiz tika akcentēts un raisīja jo īpašas pārdomas, bija ētiski un tiesiski sarežģītā dilemma: "teikt vai neteikt" – vai un kā pacientam atklāt skaudro patiesību par viņa paredzamo dzīvildzi.
Klusēšanas smagums pret patiesības gaismu
Atsaucoties uz nesen publicētajām atziņām, foruma runātāji spilgti iezīmēja šī jautājuma dramatisko nozīmi. Kāda sieviete tā arī nekad neuzzināja, ka viņai atlikuši vien daži mēneši dzīves. Šāda patiesības noklusēšana, lai gan bieži motivēta ar vēlmi pasargāt no sāpēm, var laupīt cilvēkam pēdējo iespēju rīkoties saskaņā ar savu gribu, sakārtot lietas, atvadīties no mīļajiem vai vienkārši apzināti izdzīvot pēdējos mirkļus. Diskusijās tika izcelti anonīmi, bet dziļi personiski gadījumi, kur patiesības nezināšana liedza mieru un iespēju atrast noslēgumu.
Pacienta autonomija un cieņpilnas nāves būtība
Medicīnas ētikas pamatā ir pacienta autonomijas princips, kas paredz viņa tiesības uz pašnoteikšanos un informētu lēmumu pieņemšanu par savu veselību un ārstēšanu. Paliatīvās aprūpes kontekstā šis princips kļūst vēl trauslāks un vitāli svarīgāks. Ja cilvēks zina savu prognozi, viņš var izvēlēties, kā pavadīt atlikušo laiku, pieņemt lēmumus par savu aprūpi un pat izteikt vēlmes par nāvi, kas ir dabiska, bet bieži vien sabiedrībā tabu tēma. "Hospiss LV" līdzdibinātāja Ilze Zosule trāpīgi salīdzina šo dilemmu ar Šekspīra klasisko "būt vai nebūt?", uzsverot, ka klusēšana, lai arī šķietami "zelts", var būt smaga maldināšana, kas liedz iespēju "būt" pilnvērtīgi līdz pat pēdējai elpai.
Līdzcietība, drosme un individuālais dialogs
Lektori uzsvēra, ka katrs gadījums ir unikāls. Nav vienas pareizās atbildes, jo katra cilvēka vēlmes un spēja pieņemt skaudru informāciju atšķiras. Ir nepieciešams rūpīgi iepazīt pacientu, saprast viņa personību, vērtības un patiesās vēlmes. Dažkārt cilvēks nevēlas zināt uzreiz, bet viņa domas var mainīties. Tāpēc ārstiem un tuviniekiem jābūt gataviem nogaidīt, atgriezties pie sarunas un nodrošināt atbalstu brīdī, kad pacients tam ir gatavs. Lielākais izaicinājums ir atšķirt patieso līdzcietību no paša bailēm stāties pretī nāves realitātei, jo nereti vēlme "pasargāt" pacientu ir vēlme pasargāt sevi no smagās sarunas.
Ceļā uz cieņpilnu aprūpi Latvijā
Diskusijas forumi, piemēram, "Hospiss LV" organizētais, ir neatņemama daļa no ceļa, lai mainītu sabiedrības attieksmi pret nāvi un pilnveidotu paliatīvo aprūpi Latvijā. Lai gan kopš 2024. gada 1. janvāra Latvijā ir pieejama valsts apmaksāta hospisa aprūpe ar mērķi sniegt medicīnisku, sociālu un garīgu atbalstu, joprojām ir būtiski izaicinājumi izpratnes veidošanā un sistēmas attīstībā. Šādas sarunas veicina ne tikai izpratni par tiesībām uz cieņpilnu nāvi, bet arī mudina ģimenes atklāti runāt par šiem jautājumiem jau laikus, tādējādi atvieglojot grūto izvēli, kad pienāks izšķirošais brīdis.
Sekojiet mums līdzi: