IFRI ziņojums: Eiropai trūkst karavīru un ieroču, lai pretotos Krievijai

Eiropas militārās spējas pret Krieviju: skumja aina 2025. gadā

Francijas Starptautisko attiecību institūta (IFRI) jaunākais ziņojums, kas publicēts 2025. gada novembrī, izgaismo satraucošu realitāti par Eiropas militāro gatavību potenciāla konflikta gadījumā ar Krieviju. Ziņojums uzsver Eiropas ievērojamos trūkumus gan karavīru mobilizācijā, gan spējā ātri saražot nepieciešamo ieroču un munīcijas apjomu. Šī situācija tiek raksturota nevis kā īslaicīga problēma, bet gan kā ilgtermiņa drauds kontinenta drošībai, kas prasa nekavējošas un koordinētas Eiropas Savienības dalībvalstu darbības. Lai gan Eiropai ir ekonomiskais un tehnoloģiskais potenciāls līdz 2030. gadam konkurēt ar Krievijas militāro spēku, pašreizējās vājības sauszemes spēku un munīcijas jomā padara to ārkārtīgi neaizsargātu pret jebkāda mēroga agresiju. Šī analīze brīdina, ka Eiropas valstu spēja stāties pretī Krievijai ir tieši atkarīga no politiskās gribas izrādīšanas un saskaņotas aizsardzības ekonomiskās stratēģijas. Bez šīm sastāvdaļām kontinents riskē palikt nepietiekami sagatavots, saskaroties ar potenciāli postošu konfrontāciju.

Personālsastāva un aprīkojuma kritiskie trūkumi

Ziņojums atklāj, ka 2025. gadā 20 no 30 Eiropas NATO vai ES dalībvalstīm ir profesionāli sauszemes spēki, kas mazāki par 15 000 karavīru. Šāds personālsastāvs nozīmē, ka šīs valstis nespētu izveidot vairāk par pāris bataljoniem, ko nosūtīt ārpus savām robežām, izņemot dažas pierobežas valstis, kas varētu mobilizēt rezerves un nacionālās gvardes. Līdz ar to atbildība par lielo militāro formējumu mobilizāciju un uzturēšanu gulstas uz pleciem tikai dažām lielākajām valstīm, piemēram, Francijai, Lielbritānijai un Vācijai. Šī situācija atgādina salīdzinoši nelielu komandu, kas mēģina apturēt milzu spēkus – katrs karavīrs un katra vienība kļūst neaizstājama, palielinot risku kritiskās situācijās. Situācija ar ieroču un munīcijas ražošanu ir vēl skumjāka. Lai gan Eiropa ir palielinājusi aizsardzības izdevumus, šie līdzekļi nav pārvērtušies taustāmā ražošanas jaudas pieaugumā. Tā vietā Eiropas valstis saskaras ar kritiskiem munīcijas krājumu trūkumiem, kas apgrūtinātu ilgstošas kaujas operācijas. Ieroču ražošanas jauda, īpaši artilērijas sistēmu, prettanku un prettanku ieroču, kā arī dronu jomā, ir nepietiekama. Krievija, pretēji, ir uzkrājusi ievērojamu pieredzi karavīru mobilizācijā un, neskatoties uz sākotnējiem izaicinājumiem, ir pārkārtojusi savu ekonomiku uz kara laika režīmu, meklējot risinājumus piegādes ķēžu problēmām. Šī nespēja konkurēt ražošanas apjomos ir kā milzīgs šķērslis, kas neļauj Eiropai pilnvērtīgi stiprināt savu aizsardzību.

Nepieciešamās politiskās gribas un stratēģiskās rīcības izpausme

IFRI direktors Tomā Gomārs uzsvēra, ka Eiropas valstīm ir nepieciešamais potenciāls – ekonomiskie resursi, militārās spējas un tehnoloģiskās zināšanas – lai līdz 2030. gadam stātos pretī Krievijai. Tomēr viņš piebilda, ka tas ir atkarīgs no politiskās gribas izrādīšanas, kas ir vissvarīgākais faktors. Pašlaik Eiropas aizsardzība ir atkarīga no diviem pīlāriem: NATO vienotības un Ukrainas spējas turpināt pretestību. Ja kāds no šiem balstiem sabrūk, risks atklātai militārai konfrontācijai starp Krieviju un Eiropu ievērojami pieaugtu. Šī situācija ir kā trausls tilts, kas var jebkurā brīdī salūzt. Eiropai ir jāapzinās savas stiprās un vājās puses, un jāizstrādā saskaņota aizsardzības ekonomiskā stratēģija, kas ļautu pārvērst palielinātos aizsardzības budžetus taustāmā ražošanas jaudas pieaugumā. Ziņojums norāda, ka Krievija saglabā izšķirošas priekšrocības spēka, uguns jaudas, mobilizācijas spēju un noturības ziņā. Ukrainas spēki ir spējuši pretoties, izmantojot inovācijas, Rietumu ieročus un stratēģisko dziļumu – priekšrocības, ko Eiropas armijām būtu grūti atdarināt, ja tām nāktos tieši konfrontēt Krieviju pirms 2030. gada. Tas ir kā glābšanas riņķis, kas pagaidām notur Eiropu virs ūdens, bet nav drošības garants nākotnē. Lai gan Eiropa dominē gaisa un jūras telpā, tā nespēj konkurēt uz sauszemes. Lai novērstu Krievijas strauju izrāvienu, Baltijas reģionā vien būtu nepieciešami vismaz 1400 tanki, 2000 kājnieku kaujas mašīnas un 700 lielgabali – tas ir vairāk, nekā ir Francijas, Vācijas, Itālijas un Lielbritānijas sauszemes spēkos kopā ņemot. Tas liecina par milzīgo plaisu, kas jāaizpilda, un par to, cik nopietni ir pašreizējie Eiropas militārie trūkumi.

Ražošanas jaudas un Krievijas pieredze

Ziņojums īpaši izceļ Krievijas priekšrocību masveidīgā karaspēka mobilizācijā un spējā izturēt zaudējumus, ko tā ieguvusi, karojot Ukrainā. Krievijas armijas darbības stratēģija tiek rakturota kā “pastāvīga, pārrobežu un piespiedu”, izmantojot diversijas, lai “sagatavotu augsni atklātai militārai kampaņai, kas paredzēta īsai, intensīvai un izšķirošai”. Šis paņēmiens cenšas ietekmēt Rietumu riska aprēķinus un paralizēt lēmumu pieņemšanu, iespiežot bailes no eskalācijas. Šīs stratēģijas ir novedušas pie Rietumu ieroču piegāžu aizkavēšanās Ukrainai un Eiropas pārapbruņošanās procesa palēnināšanās. Lai gan Eiropa ir palielinājusi aizsardzības budžetus, šie līdzekļi nav pārvērtušies par taustāmām ražošanas jaudām. Lielākajai daļai Eiropas ieroču uzņēmumu darbaspēka trūkuma, pieaugošo izmaksu un piegādes ķēdes traucējumu dēļ ir grūti būtiski palielināt ražošanas jaudu. Šī situācija ir kā smags deficīts, kas neļauj Eiropai pienācīgi reaģēt uz pieaugošo pieprasījumu. Krievijas ekonomika, lai gan saskaras ar stagflāciju vidējā termiņā, ir spējusi pielāgoties kara vajadzībām, izmantojot augstās preču cenas, veiksmīgu sankciju apiešanu un disciplinētu fiskālo politiku, lai uzturētu savu makroekonomisko stabilitāti. Tomēr Krievijas ilgtermiņa ekonomikas perspektīvas ir drūmas, ar ierobežotām modernizācijas iespējām un lielu atkarību no Ķīnas. Tomēr tās spēja uzturēt militāro rūpniecību, lai gan ar grūtībām, joprojām ir faktors, kas jāņem vērā. Piemēram, Krievija turpina saņemt mangāna rūdu, kas ir svarīga ieroču ražošanā, caur Latvijas un Igaunijas ostām. Tas norāda uz sarežģīto ģeopolitisko situāciju un dažādu valstu lomu globālajās piegādes ķēdēs, pat militāro konfliktu apstākļos.

Eiropas potenciāls un politiskās gribas nozīme

Neskatoties uz drūmo ainu, IFRI ziņojums tomēr sniedz arī cerību. Eiropas valstīm piemīt nepieciešamais potenciāls, proti, ekonomiskie resursi, militārās spējas un tehnoloģiskās zināšanas, lai līdz 2030. gadam spētu pretoties Krievijai. Galvenais nosacījums, kas jāizpilda, ir politiskās gribas demonstrēšana un saskaņotas aizsardzības ekonomiskās stratēģijas izstrāde. Šis ir brīdis, kad Eiropai ir jāpārkāpj savas robežas un jāapzinās, ka drošība nav pašsaprotama lieta. Tas nozīmē ne tikai ieguldījumus militārajās tehnoloģijās un karavīru apmācībā, bet arī politisko vienotību un stratēģisko redzējumu. Ukraina joprojām kalpo kā galvenais Eiropas aizsardzības pīlārs, aizņemot Krievijas militāros resursus un dodot Eiropai laiku sagatavoties. Taču šī atkarība no Ukrainas pretestības ir kā asmens, kas var nogriezt jebkurā brīdī. Eiropai ir jārada sava neatkarīga aizsardzības spēja, kas nespējētu sabrukt pat tad, ja Ukrainas fronte sabrūk. Tas prasa ne tikai lielākus militāros izdevumus, bet arī gudrāku to izmantošanu – koncentrējoties uz jomām, kurās Eiropai ir priekšrocības, piemēram, gaisa un jūras spēkos, kā arī kiberaizsardzībā. Tikai ar stingru politisko apņemšanos un kopīgu stratēģiju Eiropa var cerēt uz drošu nākotni un spēt stāties pretī potenciālajām agresijām.