Rīga: +22.1°С
Nakts Šausmas un Sagrautās Cerības
Ukrainas galvaspilsētu Kijivu vēlreiz satricinājis nežēlīgs Krievijas agresorvalsts terora akts, atstājot aiz sevis drupas, izmisumu un dziļas sēras. Naktī uz otrdienu, 2025. gada 17. jūniju, pilsēta piedzīvoja vienu no masīvākajiem un postošākajiem kombinētajiem uzbrukumiem kopš pilna mēroga iebrukuma sākuma. Simtiem nāvējošu dronu un desmitiem raķešu tika raidīti pret mierīgiem Kijivas rajoniem, demonstrējot Krievijas cinisko apņēmību sēt nāvi un postu civiliedzīvotāju vidū. Šis brutālais trieciens, kas notika tieši laikā, kad pasaules varenāko valstu līderi pulcējās uz G7 samitu, vēlreiz atgādina par kara necilvēcīgo seju un agresora vienaldzību pret cilvēku dzīvībām un starptautisko diplomātiju.
Īpaši smagu likteni šajā liktenīgajā naktī piedzīvoja Kijivas Solomenskas rajons, kur viena no raķetēm ar graujošu spēku trāpīja tieši deviņstāvu dzīvojamā namā. Trieciens bija tik spēcīgs, ka tas burtiski saplēsa ēku, pārvēršot veselu tās sekciju par bezveidīgu, sāpīgu drupāžu kaudzi. Attēli un video no notikuma vietas atgādina apokaliptiskas ainas – vēl nesen tur ritēja miermīlīga ikdiena, cilvēki plānoja savu nākotni, bērni spēlējās, bet tagad palicis tikai betona, metāla un saplēstu cilvēku dzīvju haoss. Aptuveni 35 līdz 40 dzīvokļi tika pilnībā iznīcināti vai smagi bojāti, liecinot par uzbrukuma nežēlīgo mērogu un tīšo mērķi – sagraut cilvēku mājokļus un dzīves.
Cīņa ar Laiku Drupās: Izmisuma Pilnie Zvani
Uzreiz pēc trieciena, kamēr dūmi vēl cēlās virs sagrautās ēkas, sākās izmisuma pilnā cīņa par katru dzīvību. Ukrainas Valsts ārkārtas situāciju dienesta darbinieki, nenogurstoši brīvprātīgie un kaimiņi metās palīgā, neraugoties uz nepārtrauktajiem briesmām un atkārtotu apšaužu risku. Viņu darbs drupās ir varoņdarbs pats par sevi – stundām ilgi, nepagurdami, riskējot ar savām dzīvībām, viņi pārcilāja smagus betona blokus un metāla konstrukcijas, meklējot izdzīvojušos, kas varētu būt iesprostoti zem sagruvušajām konstrukcijām.
Šo smago glābšanas darbu laikā, kad katra minūte var nozīmēt dzīvības un nāves robežu, pie drupām pulcējās nama iedzīvotāji un viņu tuvinieki. Viņu sejās bija redzamas šausmas, sāpes un izmisums, bet sirdīs vēl gruzdēja cerība uz brīnumu. Klusuma minūtēs, ko glābēji ieturēja, lai labāk sadzirdētu iespējamos palīdzības saucienus no zem drupām, šie cilvēki darīja visu, ko spēja – viņi izmisīgi zvanīja saviem tuviniekiem, kas, iespējams, bija aprakti drupās. Katrs telefona signāls, katrs zvana tonis bija kā sāpju caurvīts lūgums, cerot, ka varbūt, varbūt kāds zem tās betona un gruvešu kaudzes to sadzirdēs un tas palīdzēs glābējiem noteikt iespējamo iesprostoto cilvēku atrašanās vietu.
Šī sirdi plosošā aina – cilvēki, kas ar telefoniem rokās stāv pie savu sagrauto māju paliekām un zvana tiem, kuri, iespējams, vairs nekad neatbildēs – spilgti ilustrē Krievijas terora patiesās sekas. Tā nav tikai infrastruktūras iznīcināšana; tā ir ģimeņu sagraušana, cerību atņemšana un neizdzēšamu rētu atstāšana cilvēku dvēselēs. Katrs šāds zvans ir kā kliedziens tukšumā, sāpīgs atgādinājums par vardarbību, kas atņēmusi mieru un drošību.
Traģiskā Bilance Turpina Pieaugt
Glābēju darbs drupās ir smags un bīstams. Ar katru stundu zem drupām atrast izdzīvojušos cerības kļūst arvien mazākas, tomēr darbs neapstājas ne uz brīdi. Pārcilājot betona konstrukcijas un gruvešus, glābēji nenogurstoši turpināja meklēt apraktos deviņstāvu ēkas iedzīvotājus. Naktī uz trešdienu (18. jūniju) un no rīta līdz pusdienlaikam viņiem izdevās atrast vēl 12 cilvēku mirstīgās atliekas vai to daļas.
Traģiskā bilance pēc Krievijas barbariskā uzbrukuma turpināja pieaugt arī turpmākajās dienās. Ja sākotnējās ziņas pēc trieciena rīta liecināja par mazāku upuru skaitu, tad glābšanas darbu gaitā atklājās arvien jauni, sāpīgi fakti. Līdz trešdienas, 18. jūnija, rītam apstiprināto bojāgājušo skaits galvaspilsētā sasniedza 21 cilvēku. Diemžēl arī ar to traģēdija nebeidzās. Ceturtdienas, 19. jūnija, rītā, glābējiem turpinot darbu smagos apstākļos, apstiprināto upuru skaits sasniedza satraucošus 28 cilvēkus. Lielākā daļa no viņiem, 23 cilvēki, tika atrasti tieši zem sagruvušās ieejas sekcijas drupām Solomenskas rajonā, kas liecina par to, ka trieciens bijis pēkšņs un postošs, atņemot cilvēkiem jebkādu iespēju paslēpties vai izglābties.
Papildus bojāgājušajiem, triecienos ievainoti desmitiem un pat simtiem cilvēku. Saskaņā ar dažādiem avotiem, ievainoto skaits svārstās no 40 līdz pat 150 cilvēkiem, daudzi no viņiem guvuši smagus ievainojumus un atrodas slimnīcās. Ievainoto vidū ir dažāda vecuma cilvēki, tostarp bērni, kas vēlreiz apliecina Krievijas uzbrukumu nejaušo un nežēlīgo raksturu, kas tīši vēršas pret civiliedzīvotājiem. Katrs ievainotais, katrs bojāgājušais ir sāpīgs atgādinājums par kara patiesajām sekām – izdzēstām ģimenēm, sagrautām cerībām un neizdzēšamām sāpēm.
Sēras un Nesalaužamā Gara Spēks
Kijivas pilsēta, sērojot par saviem zaudētajiem iedzīvotājiem, trešdienu, 18. jūniju, pasludināja par sēru dienu. Pilsētā tika nolaisti karogi un atcelti izklaides pasākumi, lai pieminētu nežēlīgā uzbrukuma upurus. Šī ir ne tikai sēru diena, bet arī diena, kad Kijiva un visa Ukraina vēlreiz apliecina savu nesalaužamo garu un apņēmību nepadoties teroram. Neraugoties uz pastāvīgajiem draudiem no debesīm un dziļajām rētām, ko atstāj katrs uzbrukums gan pilsētas audos, gan tās iedzīvotāju dvēselēs, Kijivas iedzīvotāji turpina dzīvot, strādāt un cīnīties.
Glābēju, mediķu, brīvprātīgo un vienkāršo iedzīvotāju pašaizliedzīgais darbs drupās, viņu gatavība riskēt ar savām dzīvībām, lai palīdzētu citiem, ir spilgts piemērs cilvēcībai un drosmei, kas spīd cauri kara tumsai. Kamēr glābšanas suņi pētīja drupas, meklējot apraktus upurus, un glābēji ar celtņiem, ekskavatoriem un pat kailām rokām centās attīrīt notikuma vietu, iedzīvotāji atbalstīja cits citu, dalījās ar pārtiku, ūdeni un vienkāršu cilvēcīgu siltumu.
Krievijas mērķis ir radīt haosu, bailes un izmisumu, taču katrs šāds terora akts tikai stiprina Ukrainas tautas vienotību un apņēmību cīnīties par savu brīvību un nākotni. Kamēr glābēji turpina savu smago darbu drupās, meklējot pēdējās cerības salmas, Kijiva un tās iedzīvotāji stāv nelokāmi, apliecinot pasaulei, ka terors viņus nesalauzīs. Viņu sāpes ir dziļas, bet cerība uz mierīgu nākotni dzimtajā zemē paliek neizdzēšama.
Sekojiet mums līdzi: