Krievijas “Minimālās Prasības”: Ceļš Uz Ukrainas Neatkarības Iznīcināšanu Aiz Propagandas Priekškara

Aiz Priekškara: Kremlis Atklāj Kārtis – Prasības, Kas Draud Iznīcināt Ukrainas Neatkarību

Krievijas agresija pret Ukrainu turpinās jau trešo gadu, un pēdējā laikā arvien skaidrāk iezīmējas tās patiesie mērķi, kas tālu pārsniedz sākotnēji deklarēto “denacifikāciju” un “demilitarizāciju”. Aiz Kremļa miglainās retorikas un pastāvīgajiem melu plūdiem slēpjas dzelžaina apņēmība pakļaut Ukrainu un izdzēst tās neatkarību no pasaules kartes. Šo nolūku spilgti ilustrē Krievijas dēvētās “minimālās prasības”, kas būtībā ir ultimāts ar prasību par Ukrainas de facto kapitulāciju un nonākšanu Maskavas pakļautībā.

Aizvadītajā nedēļā Krievijas propagandas kanālos atkal ar jaunu sparu izskanēja jau labi zināmie, ciniskie vēstījumi: “Ukrainas teroristiskais režīms nevēlas mieru”, “Krievijas memorandā ir minimālas pašsaprotamas prasības”, un draudīgais brīdinājums Ukrainas lielo pilsētu iedzīvotājiem – “savāciet savas ģimenes un brauciet prom, jo viss beigsies ļoti slikti”. Šīs frāzes nav nejaušas. Tās ir daļa no plašākas, sistemātiskas informatīvās operācijas, kuras mērķis ir sagraut ukraiņu pretestības garu, sēt paniku civiliedzīvotāju vidū un attaisnot Krievijas noziedzīgās darbības pasaules sabiedrības acīs.

“Minimālās Prasības” – Ceļš uz Pakļaušanu

Kad Krievija runā par “minimālajām prasībām”, tā patiesībā domā maksimālu piekāpšanos no Ukrainas puses. Stambulā notikušajās sarunās šī gada maijā Krievijas delegācija iesniedza dokumentu, kurā izklāstītas šīs “prasības”. To saturs, kā ziņoja aģentūra “Bloomberg”, ietver Ukrainas atteikšanos no okupētajām teritorijām, tostarp tām, kuras Krievijas spēki vēl nav pilnībā ieņēmuši, atteikšanos no reparācijām par kara nodarītajiem zaudējumiem, neitrālu statusu bez ārvalstu karaspēka klātbūtnes, un būtiski ierobežojumi tās bruņotajiem spēkiem. Šīs prasības faktiski nozīmē Ukrainas suverenitātes un teritoriālās integritātes graušanu un tās pārvēršanu par Krievijas satelītvalsti.

Šādu prasību izvirzīšana sarunās, vienlaikus turpinot brutālus uzbrukumus Ukrainas pilsētām un civiliedzīvotājiem, atklāj Krievijas patieso attieksmi pret miera procesu. Kā norāda daudzi analītiķi, Putins nav ieinteresēts godīgā un ilgstošā mierā, kas balstītos uz starptautiskajām tiesībām. Viņa mērķis ir panākt Ukrainas kapitulāciju ar spēku, bet sarunas tiek izmantotas kā instruments, lai sēt šaubas, radīt šķietamību par gatavību dialogam un izdarīt spiedienu uz Ukrainu un tās Rietumu sabiedrotajiem. Prasība, piemēram, par Ukrainas karaspēka izvešanu no Krievijas par “savām” pasludinātajām teritorijām, pirms pat iedomāties par pamieru, ir absurda un nepieņemama neatkarīgai valstij.

Ukraina, protams, šādas prasības noraida. Tās pozīcija sarunās, kā tika pausts arī Stambulā, ietver trīs galvenos punktus: pilnīgs pamiers, karagūstekņu un deportēto bērnu atgriešana, un iespējama Ukrainas prezidenta un Krievijas diktatora tikšanās. Šīs ir saprātīgas un humānas prasības, kas kontrastē ar Krievijas ultimātiem. Diemžēl, kā liecina nesenie notikumi ar gūstekņu apmaiņu, pat šajos humānajos jautājumos Krievija mēģina spēlēt “netīras politiskas un informatīvas spēles”.

Propagandas Smagsvars: “Teroristiskais Režīms” un Draudi

Krievijas propagandas mašinērija darbojas ar pilnu jaudu, lai attaisnotu agresiju un diskreditētu Ukrainu. Naratīvs par “Ukrainas teroristisko režīmu” tika pastiprināts pēc notikumiem Brjanskas un Kurskas apgabalos, kur sabruka tilti. Neskatoties uz to, ka pasažieru vilciena katastrofa Brjanskā, visticamāk, bija Krievijas dienestu nolaidības sekas, Kremlis nekavējoties pasludināja to par Ukrainas “terora aktu”. Šī apsūdzība kalpoja par ideālu ieganstu, lai paziņotu, ka sarunas ar “teroristiem” nav iespējamas un ka atriebības triecieni būs “briesmīgi”.

Ironiski, ka šie “atriebības triecieni” visbiežāk tiek vērsti pret Ukrainas civiliedzīvotājiem un civilo infrastruktūru, lai gan Krievijas propaganda apgalvo pretējo – ka ukraiņi apzināti mērķējot uz Krievijas civilajiem objektiem. Patiesie fakti ir nežēlīgi atšķirīgi: Ukraina dod triecienus Krievijas militārajiem mērķiem, kamēr Krievija masveidā apšauda Ukrainas pilsētas, kas ir klajš starptautisko tiesību un kara likumu pārkāpums.

Brīdinājumi Ukrainas lielo pilsētu iedzīvotājiem par “ļoti sliktu galu” ir vēl viens propagandas instruments, lai sēt bailes un paniku. Tas ir mēģinājums psiholoģiski ietekmēt iedzīvotājus un, iespējams, radīt apstākļus jaunām masveida bēgļu plūsmām, kas destabilizētu situāciju Ukrainā un Eiropā. Šāda taktika atgādina bandītu izspiešanas metodes, nevis civilizētas valsts rīcību.

Neatkarības Cena un Uzvaras Definīcija

Krievijas “minimālās prasības” nav par mieru. Tās ir par Ukrainas neatkarības iznīcināšanu. Analītiķi uzsver, ka Putina mērķis ir pilnīga Ukrainas pakļaušana, tās nacionālās identitātes izdzēšana un prokrieviska režīma izveide Kijivā. Šāda vīzija nav pieņemama ne Ukrainai, ne tās sabiedrotajiem, kuri saprot, ka piekāpšanās agresoram šajā jautājumā radītu bīstamu precedentu un apdraudētu drošību visā Eiropā.

Lai gan karš ir smags un nogurdinošs, Ukrainas tauta turpina izrādīt apbrīnojamu pretestību. Tomēr kara turpināšanās liek aizdomāties par “uzvaras” definīciju. Kamēr ideālais scenārijs varētu būt atgriešanās pie 1991. gada robežām, realitāte varētu prasīt elastīgāku pieeju. Svarīgāk par visu ir nodrošināt Ukrainas pastāvēšanu kā neatkarīgai, suverēnai valstij ar reālām drošības garantijām, kas novērstu nākotnes agresiju.

Rietumu atbalsts Ukrainai ir izšķiroši svarīgs šajā cīņā. Jebkādas šaubas vai svārstības palīdz Kremļa naratīviem un dod Putinam pārliecību, ka viņš var panākt savu ar spēku. Diskusijas par sarunām ir būtiskas, taču tām jābūt balstītām uz taisnīguma un starptautisko tiesību principiem, nevis agresora diktātiem. Krievijas ultimāti, kas maskēti kā “minimālās prasības”, nedrīkst kļūt par pamatu jebkādai turpmākai vienošanai. Pasaulei ir skaidri jāpasaka: Krievijas ceļš uz mieru iet caur Ukrainas neatkarības iznīcināšanu, un tas nav miers, ko mēs varam pieņemt.