Rīga: +6.2°С
Ievads: Stratēģiskās ilūzijas un skarbā realitāte
Vašingtonas un Kremļa attiecību labirints bieži vien ir pielīdzināms sarežģītai šaha partijai, kurā katrs gājiens ir apvīts ar stratēģisku apsvērumu, bet arī neprognozējamu personisku dinamiku. Amerikas Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps, kura ārpolitikas pieeja vienmēr ir bijusi nekonvencionāla un dziļi personificēta, nesen izteicis dziļu vilšanos Krievijas līderī Vladimirā Putinā, tomēr uzsvēris, ka viņš vēl nav gatavs "norakstīt" Kremļa saimnieku no diplomātisko risinājumu saraksta. Šī nianse, kas atklājās Trampa telefonsarunā ar BBC un citos paziņojumos, iezīmē jaunu, sarežģītu posmu jau tā juceklīgajās divpusējās attiecībās, īpaši ņemot vērā Ukrainā joprojām plosās nežēlīgo karu.
Trampa mainīgā retorika un personīgās diplomātijas trauslums
Trampa attiecības ar Vladimiru Putinu vienmēr ir bijušas mīklainas, bieži vien raisot gan sabiedrības, gan politikas analītiķu vidū gan apbrīnu, gan dziļas bažas. Sākotnēji Tramps savā prezidentūrā bija pazīstams ar vēlmi veidot ciešākas saites ar Krieviju, paužot pārliecību, ka viņa spēja veidot personisku "ķīmiju" ar Putinam spēs atrisināt iepriekšējo administrāciju diplomātiskos strupceļus. Tomēr realitāte ir izrādījusies daudz skarbāka. Vairākkārtēji Trampa mēģinājumi panākt vienošanos ar Maskavu par kara izbeigšanu Ukrainā ir beigušies ar rūgtu vilšanos. "Man šķita, ka mēs esam tuvu tam, lai to paveiktu, un tad viņš sagrauj ēku Kijivā," ar redzamu frustrāciju atklājis Tramps, aprakstot brīžus, kad pēc šķietami "lieliskām sarunām" sekojuši intensīvi Krievijas raķešu triecieni Ukrainas pilsētām, nereti izraisot civiliedzīvotāju nāvi. Šī atkārtotā "muļķību dzirdēšana" no Putina puses ir novedusi pie klajas neapmierinātības, tomēr Trampa inherentā ticība personīgās diplomātijas spēkam neļauj viņam pilnībā atmest cerības.
Jaunais, stingrāks kursa pavērsiens
Vilšanās, ko Tramps izjūt pret Putina rīcību, šķiet, ir kulminējusi ar būtisku Vašingtonas politikas maiņu attiecībā uz Ukrainu. Jaunākie paziņojumi liecina par daudz stingrāku pieeju, ko Kremļa retorika nevarēs vienkārši ignorēt. Saskaņā ar nesenajiem lēmumiem, ASV ir apņēmusies būtiski palielināt ieroču piegādes Ukrainai. "Patriot" pretgaisa aizsardzības sistēmas un citas "ļoti sarežģītas" militārās iekārtas jau "dažu dienu laikā" varētu sasniegt frontes līnijas. Šis solis nav tikai militārs, bet arī dziļi simbolisks, iezīmējot Trampa apņemšanos nodrošināt Kijivai nepieciešamos līdzekļus, lai tā spētu stāties pretī Maskavas brutālajai agresijai. Vēl vairāk, ASV prezidents ir izteicis drosmīgu draudu noteikt ievērojamas muitas nodevas (līdz pat 100%) Krievijai un tās tirdzniecības partneriem, ja 50 dienu laikā netiks panākta vienošanās par mieru. Šis ultimāts, ko Maskava jau paspējusi nosaukt par "teatrālu" un "nepieņemamu", rada spiedienu uz Krievijas ekonomiku, kas jau tā ir novājināta sankciju dēļ, un liek apšaubīt Putina nodomus attiecībā uz sarunām.
NATO un Ukrainas loma: Alianses atdzimšana
Vēl viens pārsteidzošs pavērsiens ir Trampa mainītā attieksme pret NATO. Kādreiz kritizētā alianse, ko Tramps mēdza dēvēt par "novecojušu", tagad viņa skatījumā ir "pretstats novecojušam", jo tās dalībvalstis ir apņēmušās palielināt aizsardzības izdevumus. Šī atdzimšana ir kritiski svarīga Ukrainas atbalstam, jo ASV sadarbojas ar NATO valstīm, lai nodrošinātu ieroču piegādes, kas, iespējams, tiks finansētas no NATO budžeta. Šis solidaritātes demonstrējums, ko Tramps tagad atbalsta, sūta skaidru vēstījumu Kremlim par Rietumu apņēmību. Tajā pašā laikā, Tramps, neskatoties uz viņa iepriekšējām aicinājumiem Ukrainai neprovocēt Krieviju, tagad esot vaicājis Volodimiram Zelenskim, kāpēc Ukraina nav uzbrukusi Maskavai. Šis jautājums, lai arī pretrunīgs, ilustrē Trampa mainīgo dinamiku un acīmredzamo vēlmi redzēt konflikta strauju atrisinājumu, pat ja tas nozīmē agresīvākus soļus no Ukrainas puses.
Kremlis dilemma un diplomātijas nākotne
Maskavas reakcija uz Trampa jaunajiem paziņojumiem ir bijusi piesardzīga, taču noraidoša. Kremļa runasvīrs Dmitrijs Peskovs atzinis Trampa izteikumus par "ļoti nopietniem" un tādiem, kas "nepieciešami analīzei", tomēr Krievija uzstāj, ka "jebkādi mēģinājumi izvirzīt prasības, īpaši ultimātus, mums nav pieņemami". Krievija paziņojusi, ka joprojām ir atvērta sarunām, taču tikai tādā veidā, kas atbilstu tās "nemainīgajai pozīcijai", proti, "speciālā militārā operācija" turpināsies, līdz tiks sasniegti tās mērķi – okupēto teritoriju "likumīga atzīšana", "režīma maiņa Kijivā" un NATO paplašināšanās izbeigšana. Šī divkosība – deklarēt gatavību sarunām, vienlaikus turpinot brutālu karu – liek domāt, ka Krievija redz laiku kā savu sabiedroto, cerot uz Rietumu nogurumu un gaidāmajām vēlēšanām ASV un Eiropā. Analītiķi norāda, ka Putins, iespējams, ir "izspēlējis" Trampu, izmantojot viņa vēlmi pēc personīgās diplomātijas, lai tikai pastiprinātu savas agresīvās darbības, cerot uz Trampa nekonsekvenci un izvairīšanos no smagām sankcijām, kas varētu kaitēt globālajai ekonomikai.
Vilšanās un neatlaidības trauslais līdzsvars
Trampa atzīšanās par vilšanos Putinā, vienlaikus saglabājot atvērtas durvis dialogam, atspoguļo dziļi ieinteresētu un pragmatisku, lai arī pretrunīgu, pieeju starptautiskajām attiecībām. Tā ir vēlme būt par "miera nesēju", tomēr realitāte ir skarba: Krievija turpina nogalināt civiliedzīvotājus un nepilda solījumus, kas, kā atzīst Tramps, ir "ļoti, ļoti nepatīkami". Viņa "neprognozējamība" un vēlme radīt nedrošību pretinieku vidū, kā to raksturojuši žurnālisti, varētu būt daļa no viņa stratēģijas. Tomēr šajā bīstamajā spēlē likmes ir neiedomājami augstas – Ukrainas liktenis, Eiropas drošība un globālā stabilitāte. "Esmu viņā vīlies, bet vēl neesmu ar viņu beidzis," šie vārdi ir kā atspulgs diplomātijas sarežģītībai, kur cerība mijas ar rūgtumu, un kur pat visaugstākās varas spēlētājiem nākas saskarties ar personīgām un politiskām robežām. Vai Trampa jaunā, stingrākā pieeja spēs pārlauzt Putina agresiju, vai arī tā paliks tikai kārtējā epizode ilgstošā un traģiskā konfliktā, to rādīs tikai laiks un gaidāmo dienu notikumi.
Sekojiet mums līdzi: