Jaunatnes likuma pieņemšana atkal kavējas – deputāti nespēj vienoties par grozījumiem

Jaunatnes likuma ceļš cauri Saeimai: Ilgstošs process bez skaidra gala

Gada nogalē, 2025. gada 4. novembrī, Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē atkal aktualizēts jautājums par grozījumiem Jaunatnes likumā. Diemžēl deputāti arī šoreiz nespēja vienoties par likumprojekta tālāku virzību, atstājot to "karājamies gaisā" – situācija, kas turpinās jau kopš iepriekšējās Saeimas sasaukuma. Šis notikums izceļ parlamenta grūtības panākt konsensusu jaunatnes politikas jautājumos, radot vilšanos jauniešu vidū un bremzējot nepieciešamo likumdošanas pilnveidošanu.

Vēsturiskais noguldījums un mūsdienu izaicinājumi

Jaunatnes likums, kas sākotnēji tika pieņemts 2008. gadā, ir nostiprinājis jauniešu – personu vecumā no 13 līdz 25 gadiem – tiesības un veicinājis viņu līdzdalību sabiedriskajā dzīvē un lēmumu pieņemšanā. Likuma mērķis ir uzlabot jauniešu dzīves kvalitāti, veicinot viņu iniciatīvas un atbalstot darbu ar jaunatni. Taču laika gaitā sabiedrība ir mainījusies, un aktualizējušās jaunas tendences jaunatnes vidū. Viena no galvenajām diskusiju tēmām ir jauniešu vecuma kritēriju paplašināšana. Pašreizējais regulējums, kas jaunieša vecumu nosaka no 13 līdz 25 gadiem, kļūst arvien mazāk atbilstošs realitātei. Piemēram, "Progresīvo" partija ir ierosinājusi grozījumus, kas paredz pagarināt šo vecuma robežu līdz 30 gadiem. Argumenti ir spēcīgi – arvien vairāk jauniešu studē ilgāk, vēlāk uzsāk patstāvīgu dzīvi un pilnvērtīgi iekļaujas darba tirgū, vidēji ap 28 gadu vecumu. Eiropas Savienības un "Erasmus+" projektu prakses arī apliecina tendenci jauniešus atbalstīt līdz pat 30 gadu vecumam. Šādas izmaiņas ļautu efektīvāk iesaistīt jauniešus, kas vecāki par 25 gadiem, jaunatnes politikas procesos un stiprināt viņu konkurētspēju.

Strīdus ābols: Latvijas Jaunatnes padome un institucionālā atbildība

Viena no galvenajām aizķeršanās vietām likumprojekta virzībā ir priekšlikums par Latvijas Jaunatnes padomes (LJP) iekļaušanu likumā ar konkrētām funkcijām, piemēram, Nacionālā jaunatnes dialoga koordināciju. Lai gan LJP apvieno nevalstiskās organizācijas, kas strādā ar jauniešiem, Juridiskais birojs ir izteicis bažas par šādu pieeju, norādot uz bīstamu precedentu. Tiek uzskatīts, ka likumā nedrīkstētu tieši ierakstīt un deleģēt funkcijas konkrētai biedrībai, jo tas varētu radīt situāciju, kurā arī citas nevalstiskās organizācijas pieprasītu līdzīgu atbalstu un iekļaušanu citos likumos. Kā piemērs tiek minēts Pašvaldību likums, kurā nav iekļauta Latvijas Pašvaldību savienība. Šis jautājums ir izraisījis asas diskusijas, jo no vienas puses ir vēlme stiprināt jaunatnes organizāciju lomu un nodrošināt tām valsts atbalstu, bet no otras – nepieciešamība ievērot likumdošanas principus un izvairīties no nepamatotas atsevišķu interešu grupējumu privileģēšanas. Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) savukārt piedāvā noteikt pašvaldībām pienākumu izveidot par darbu ar jaunatni atbildīgo institūciju, tādējādi skaidrāk definējot sadarbības struktūras pašvaldības līmenī.

Pārklāšanās un vilcināšanās: Kāpēc likumprojekts nevirzās?

Šobrīd Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja Agita Zariņa-Stūre (JV) ir uzsvērusi nepieciešamību šo jautājumu vispirms dziļāk izdiskutēt Saeimas frakcijās, pirms tas tiek virzīts tālāk. Tas norāda uz to, ka politiskā griba un vienprātība joprojām nav panākta. Pašreizējā situācija ir neapskaužama – likumprojekts, kas būtu jāattīsta un jāpilnveido, joprojām atrodas komiteju līmenī, nesaņemot nepieciešamo steidzamību un uzmanību. Šis vilcināšanās process rada zaudējumu gan valsts jaunatnes politikas attīstībai, gan arī pašiem jauniešiem, kuri gaida uzlabojumus savā dzīves kvalitātē un plašākas iespējas līdzdalībai.

Nākotnes perspektīvas un nepieciešamās pārmaiņas

Ir skaidrs, ka Jaunatnes likuma pilnveidošana ir nepieciešama, lai tas atbilstu mūsdienu prasībām un veicinātu jauniešu pilnvērtīgu attīstību. Galvenie virzieni, kuros nepieciešamas izmaiņas, ir:

• Jauniešu vecuma kritēriju paplašināšana līdz 30 gadiem, lai pilnvērtīgāk iekļautu jauniešus politikas procesos.
• Skaidrāka atbildības sadale starp valsts institūcijām un nevalstiskajām organizācijām, vienlaikus nodrošinot valsts atbalstu un izvairoties no nepamatotiem riskiem likumdošanā.
• Pašvaldību lomas stiprināšana un skaidru mehānismu izstrāde darbam ar jaunatni.
• Neformālās izglītības prasmju atzīšanas mehānismu pilnveidošana un iekļaušana darba tirgū.