Ukrainas pārstāvis brīdina Latviju: NATO 5. pants nav automātiska drošības garantija

Brīdinājums no Ukrainas: NATO 5. pants nav automātiska glābšanas formula Latvijai

Oleksandrs Prokudins, Hersonas apgabala administrācijas vadītājs, uzsvēris, ka NATO 5. pants nav maģiska formula, kas automātiski garantēs valsts drošību, ja netiks veikti savlaicīgi pasākumi pašas aizsardzībai. Šis svarīgais vēstījums tika izteikts otrdien notikušajā Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas un Nacionālās drošības komisiju kopīgajā sēdē. Prokudina kungs, kurš pats pieredzējis kara nežēlību savā dzimtajā Hersonas apgabalā, dalījās sāpīgās atziņās, kas gūtas kara laikā, un uzsvēra nepieciešamību pēc aktīvas un gatavas valsts aizsardzības sistēmas. Viņa vārdiem runājot, alianse un tās līgumi ir nozīmīgi, taču tie nespēs pilnībā aizstāvēt valsti, ja pašai valstij nebūs pietiekama aizsardzības spēja un politiskā griba rīkoties. Šis aicinājums skan īpaši svarīgi laikā, kad drošības situācija Eiropā ir saspringta un Krievijas agresija Ukrainā turpinās.

NATO 5. panta būtība un robežas

Ziemeļatlantijas līguma 5. pants ir alianses kolektīvās aizsardzības pamatā, paredzot, ka uzbrukums vienai dalībvalstij tiek uzskatīts par uzbrukumu visām. Tas nozīmē, ka dalībvalstis ir gatavas sniegt palīdzību, pat ieskaitot bruņota spēka pielietošanu, lai aizstāvētu uzbrukuma upuri. Tomēr ir svarīgi saprast, ka 5. pants nav automātiska garantija vai tukša rakstīta formula. Lai gan tas nosaka pienākumu sniegt palīdzību, katra dalībvalsts pati lemj par nepieciešamo rīcības formu. Piemēram, pēc 2001. gada 11. septembra teroristu uzbrukumiem ASV, NATO iedarbināja 5. pantu, taču tas nenozīmēja automātisku militāru iesaisti visām dalībvalstīm; ASV varēja veikt neatkarīgas darbības, un citas dalībvalstis sniedza atbalstu. Latvijas vēstnieks NATO Māris Riekstiņš ir uzsvēris, ka NATO spēki var reaģēt uz potenciālu agresiju jau pirms formālas 5. panta iedarbināšanas, jo ir izstrādāti reģionāli aizsardzības plāni un NATO augstākajam komandierim ir pilnvaras rīkoties krīzes situācijās. Tas norāda uz alianses gatavību rīkoties preventīvi, negaidot formālus lēmumus, taču tas neatsver nepieciešamību pēc dalībvalstu pašu gatavības.

Latvijas gatavība un aizsardzības spējas

Prokudina kunga brīdinājums izgaismo nepieciešamību Latvijai pastāvīgi stiprināt savu nacionālo aizsardzības sistēmu un sabiedrības gatavību. Lai gan Latvija ir aktīvi iesaistījusies NATO, palielinot aizsardzības budžetu un integrējoties alianses struktūrās, pašas valsts spējas ir izšķirošas. Pēdējos gados Latvija ir palielinājusi aizsardzības finansējumu, un ir plānots sasniegt 5% no IKP līdz 2026. gadam. Tas ir ievērojams solis, taču svarīgi ir ne tikai finanšu apjoms, bet arī militāro spēju attīstība un sabiedrības noturība pret hibrīdu apdraudējumiem. Valsts prezidents un Ministru kabinets ir tie, kas pieņem lēmumus par Latvijas nostāju 5. panta jautājumos, un Valsts prezidents ir tas, kurš pieprasītu NATO atbalstu bruņota uzbrukuma gadījumā. Tādējādi politiskā griba un gatavība rīkoties savas valsts aizsardzībā ir tikpat svarīga kā sabiedroto solījumi. Latvijas vēstnieks NATO Māris Riekstiņš ir uzsvēris, ka 5. pants paredz gan kolektīvu, gan individuālu dalībvalstu atbalstu, un sabiedrotie var sniegt palīdzību arī pirms politiska lēmuma pieņemšanas Briselē, taču šī palīdzība ir atkarīga arī no dalībvalstu spējām un gatavības.

Reālais Drauds un Hibrīdkara Īstenība

Oleksandrs Prokudins, vadot Hersonas apgabala administrāciju, katru dienu saskaras ar realitāti, ko rada Krievijas agresija. Viņa klātbūtne un pieredze Latvijā uzsver hibrīdkara un pastāvīgu apdraudējumu klātbūtni. Krievijas stratēģija neaprobežojas tikai ar tiešiem militāriem uzbrukumiem; tā bieži vien ietver dezinformāciju, kiberuzbrukumus un mēģinājumus destabilizēt sabiedrību. Šādi hibrīdkara elementi ir vērsti uz to, lai grautu uzticību valsts institūcijām un radītu iespaidu par NATO nespēju aizsargāt savus biedrus. Tāpēc ir vitāli svarīgi, lai Latvija ne tikai stiprinātu savas militārās spējas, bet arī attīstītu sabiedrības noturību un medijpratību, lai pretotos propagandas un dezinformācijas ietekmei. Prokudina vizīte un viņa atziņas ir skarbs atgādinājums, ka drošība nav pašsaprotama un prasa nepārtrauktu gatavību un politisku apņēmību, gan nacionālā, gan alianses līmenī.

Nobeigums: Aktīva Aizsardzība kā Galvenais Vairogs

Hersonas apgabala administrācijas vadītāja brīdinājums ir spēcīgs aicinājums Latvijai nepaļauties tikai uz NATO 5. pantu kā uz brīnumlīdzekli. Lai gan alianse sniedz neatsveramu drošības garantiju, galvenais atbildības smagums gulstas uz pašas valsts pleciem. Savlaicīgi un pietiekami aizsardzības pasākumi, spēcīga militārā gatavība un sabiedrības noturība ir neatsverami elementi, kas veido spēcīgu aizsardzības vairogu. Tikai šāda visaptveroša pieeja var nodrošināt valsts drošību un suverenitāti visos apstākļos, pat ja alianse ir stipra un tās līgumi ir skaidri. Jo, kā liecina pieredze, miers un drošība tiek izcīnīta, nevis automātiski saņemta.