Apskāviens, kas saka vairāk nekā tūkstoš vārdu: Brīvprātīgās Artas emocionālā pieredze VSAC "Teika"

Sirds siltums, kas atver durvis: Artas neparastā pieredze brīvprātīgajā darbā VSAC "Teika"

Brīvprātīgā darba nenovērtējamā nozīme sabiedrībā nereti paliek apslēpta, tomēr tieši šie nesavtīgie dvēseles žesti veido gaismas stariņus to cilvēku ikdienā, kuriem liktenis lēmis dzīvot sociālās aprūpes centros. Artas stāsts ir spilgts apliecinājums tam, ka pat neliels laika ziedojums un patiesa sirds klātbūtne var radīt brīnumus un atstāt neizdzēšamas pēdas otra cilvēka dzīvē. Arta ir viena no tiem gaišajiem cilvēkiem, kura savu brīvo laiku velta, lai sniegtu atbalstu Valsts sociālās aprūpes centra (VSAC) "Teika" iemītniekiem, īpaši veidojot kontaktu ar kādu septiņpadsmitgadīgu meiteni, kura drīz svinēs savu pilngadību.

Ceļš, kas aizved pie sirds

Artas lēmums kļūt par brīvprātīgo nenāca pēkšņi, drīzāk tas bija dabisks aicinājums, kas lēnām nobrieda viņas sirdī. Jau sen viņa juta vēlmi palīdzēt, būt noderīga kādam, kam ikdienā varbūt pietrūkst siltuma un personiskas uzmanības. Kad dzīves apstākļi mainījās un radās vairāk brīva laika, turklāt viņa pārcēlās VSAC "Teika" tuvumā, šī vēlme pārtapa konkrētā rīcībā. Ieraugot aicinājumu Facebook brīvprātīgo grupā, kur tika meklēti palīgi sociālās aprūpes centra iemītniekiem, Arta saprata – šī ir viņas iespēja.

Sākotnēji Artas doma bija strādāt ar mazākiem bērniem, kuru smiekli un atvērtība varētu ienest prieku viņas dzīvē. Taču liktenis bija lēmis citādi – viņai tika uzticēta attiecību veidošana ar jaunieti, kura stāv uz pilngadības sliekšņa. "Tā kā nevarētu teikt, ka tas ir mazs bērniņš, bet viņai ir vajadzīga uzmanība un kāda uzticības persona," Arta dalās savās pārdomās. Tas ir izaicinājums, kas prasa pacietību, empātiju un spēju iedziļināties otra cilvēka pasaulē, it īpaši, ja aiz muguras ir smaga pagātne un veselības problēmas, kas atstājušas dziļas pēdas ne tikai fiziski, bet arī emocionāli.

Uzticības tilts pāri vientulības bezdibenim

Attiecību veidošana ar jaunieti, kura pieradusi pie institucionālās vides un, iespējams, piedzīvojusi vilšanos, nav viegla un ātra. Arta stāsta, ka meitene uzreiz neatklājas, viņas sirds ir kā cietoksnis, kas prasa laiku un nesatricināmu pacietību, lai to iekarotu. "Pamazām, pamazām jau kaut ko vairāk pastāsta," Arta teic, atklājot, ka katra tikšanās ir kā neliels solis tuvāk, kā jauns ķieģelis uzticības tilta būvēšanā. Šis process ir lēns, bet tā vērtība neizmērojama.

Sociālās aprūpes centros mītošajiem cilvēkiem, īpaši tiem, kuriem nav ciešu ģimenes saišu vai kuru ģimenes nespēj pilnvērtīgi par viņiem rūpēties, brīvprātīgie kļūst par saikni ar ārpasauli, par draugu, kas vienkārši ir blakus. Viņu klātbūtne mazina vientulības un atstumtības sajūtu, sniedz emocionālu atbalstu un palīdz saglabāt saikni ar sabiedrību. Arta ir pieredzējusi šo saiknes spēku brīdī, kad meitene skrējusi viņai klāt un apķērusi, pat apzinoties, ka Arta ir svešs cilvēks. "Skrēja man klāt un apķēra, lai arī esmu svešs cilvēks!" – šie Artas vārdi atklāj brīvprātīgā darba dziļāko būtību un milzīgo emocionālo atdevi, ko tas sniedz.

Ikdiena, ko piepilda mazie brīnumi

Brīvprātīgo darbs sociālās aprūpes centrā nav tikai pasaku lasīšana vai spēlēšanās. Tas ir daudz plašāks un ietver dažādas aktivitātes, kas palīdz padarīt iemītnieku ikdienu saturīgāku un priecīgāku. Tās var būt kopīgas pastaigas svaigā gaisā, vienkāršas sarunas par ikdienas notikumiem, radošas nodarbības, mūzikas klausīšanās vai spēļu spēlēšana. Arta un citi brīvprātīgie VSAC "Teika" un citās filiālēs iesaistās šajās aktivitātēs, ziedojot savu laiku un enerģiju, lai sniegtu nepieciešamo uzmanību un radītu pozitīvas emocijas.

Katrs brīvprātīgais ienes centrā savu unikālo pasauli, savas intereses un prasmes, tādējādi paplašinot iemītnieku redzesloku un piedāvājot jaunas pieredzes. Šī mijiedarbība ir ārkārtīgi vērtīga, jo tā palīdz cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem vai specifiskām vajadzībām justies daļai no sabiedrības, nevis no tās izolētiem. Kāds varbūt iemācās ko jaunu rokdarbos, cits atklāj prieku par mūziku, vēl kāds vienkārši izbauda iespēju dalīties savās domās un sajūtās ar kādu, kas gatavs uzklausīt.

Pilngadības slieksnis un nākotnes bažas

Artas audzināmās meitenes stāsts īpaši sasaucas ar deinstitucionalizācijas procesiem Latvijā, kuru mērķis ir nodrošināt cilvēkiem ar īpašām vajadzībām iespēju dzīvot sabiedrībā balstītos pakalpojumos, piemēram, grupu mājās vai dzīvokļos, nevis lielās aprūpes institūcijās. Meitenei tuvojoties 18 gadu slieksnim, rodas jautājums par viņas nākotni un turpmāko dzīvesvietu. Arta atzīst, ka ir mazliet satraukta par to, kas notiks pēc tam, kad meitenei būs jāatstāj VSAC "Teika". "Viņai droši vien būs jādzīvo kādā grupu mājā, jo pilnīgi viena dzīvot viņa vēl nevarēs veselības problēmu dēļ," viņa skaidro.

Šis pārejas posms ir kritiski svarīgs un prasa rūpīgu plānošanu un atbalstu, lai jaunietis varētu veiksmīgi adaptēties jaunajā vidē un turpināt attīstīt patstāvīgās dzīves prasmes. Brīvprātīgo loma šajā procesā var būt nenovērtējama, nodrošinot emocionālo stabilitāti un palīdzot uzturēt sociālās saites. Arta cer, ka arī turpmāk varēs uzturēt kontaktu ar meiteni, pat ja tas būs tikai attālināti, jo izveidotā saikne ir kļuvusi viņai svarīga.

Vai brīvprātīgo ir pietiekami?

Lai arī aicinājumi iesaistīties brīvprātīgajā darbā sociālās aprūpes centros izskan regulāri un sabiedrības interese ir jūtama, pastāvīgo brīvprātīgo skaits bieži vien nav pietiekams, lai apmierinātu visas iemītnieku vajadzības pēc personiskas uzmanības un sabiedrības kontakta. Arta ir pārsteigta, ka VSAC "Teika" nav vairāk pastāvīgu brīvprātīgo. "Es pat nezinu kāpēc!" viņa saka. Iemesli var būt dažādi – stereotipi par aprūpes centriem, bailes no nezināmā, laika trūkums vai vienkārši nepietiekama informētība par to, cik ļoti nepieciešams un vērtīgs ir šis darbs.

Sociālās aprūpes centros strādājošie darbinieki atzinīgi novērtē brīvprātīgo ieguldījumu, jo viņu palīdzība atvieglo ikdienas darbu un sniedz iemītniekiem to, ko personālam bieži vien nepietiek laika nodrošināt – individuālu uzmanību, sarunas un kopīgi pavadītu laiku. Brīvprātīgie ienes svaigas vēsmas un pozitīvu enerģiju, kas labvēlīgi ietekmē centra kopējo atmosfēru. Turklāt, kā norāda Labklājības ministrija, brīvprātīgie, kas strādā sava sirds aicinājuma un entuziasma dēļ, bieži vien ir sirsnīgāki un motivētāki, veidojot ciešāku kontaktu ar iemītniekiem, kas stabilizē viņu psiholoģisko stāvokli.

Ieguvumi abām pusēm

Brīvprātīgais darbs sociālās aprūpes centrā nav tikai dāvināšana, tā ir arī saņemšana. Brīvprātīgie gūst neatsveramu pieredzi, attīsta savas komunikācijas prasmes, empātiju un spēju risināt dažādas situācijas. Viņi iepazīst citādu dzīves realitāti, mācās novērtēt to, kas viņiem ir, un gūst dziļu gandarījuma sajūtu par paveikto. Redzēt smaidu cilvēka sejā, kuram esi sniedzis prieku, sajust pateicību vai pat negaidītu apskāvienu – tās ir emocijas, ko nevar nopirkt par naudu.

Kā metaforu var izmantot dārza kopšanu. Aprūpes centrs ir kā dārzs, kurā aug dažādi ziedi. Dažiem nepieciešams vairāk saules, citiem – ūdens, vēl citiem – vienkārši atbalsts, lai tie neapliektu vēja pūsmās. Darbinieki ir kā dārznieki, kas rūpējas par pamatvajadzībām, taču brīvprātīgie ir kā tauriņi un bites, kas ienes krāsas, kustību un apputeksnē ziedus, palīdzot tiem uzziedēt visā to krāšņumā. Katra brīvprātīgā klātbūtne ir kā papildu saules stars vai maigs lietus, kas baro dvēseli.

Kā kļūt par daļu no šīs kustības?

Kļūt par brīvprātīgo sociālās aprūpes centrā ir vienkāršāk, nekā varētu šķist. Pirmais solis ir apzināties savu vēlmi palīdzēt un izvēlēties centru, kurā vēlaties darboties. VSAC "Rīga" filiāle "Teika" ir viena no filiālēm, kas labprāt uzņem brīvprātīgos. Pieteikšanās process ietver pieteikuma anketas aizpildīšanu un nepieciešamo dokumentu, piemēram, ģimenes ārsta atzinuma par veselības stāvokli un izziņas par nesodāmību, iesniegšanu. Nepilngadīgiem jauniešiem nepieciešama arī vecāku atļauja.

Pēc dokumentu izvērtēšanas un līguma noslēgšanas par brīvprātīgā darba veikšanu, potenciālais brīvprātīgais saņem nepieciešamo informāciju un apmācību. Dažkārt iestādes piedāvā arī pieredzējuša darba vadītāja atbalstu. Svarīgākais ir vēlme dalīties ar savu laiku, sirds siltumu un spēja būt klātesošam. Brīvprātīgais darbs ir pieejams ikvienam, neatkarīgi no vecuma, dzimuma, izglītības vai pieredzes.

Nobeigums: Aicinājums atvērt sirdi

Artas stāsts ir iedvesmojošs piemērs tam, cik liela ietekme var būt vienam cilvēkam, kurš izvēlas ziedot savu laiku un enerģiju citu labā. Viņas pieredze VSAC "Teika", veidojot saikni ar jauno meiteni, atgādina mums par cilvēciskās saiknes vitālo nozīmi un to, ka katrs no mums var sniegt atbalstu tiem, kam tas visvairāk nepieciešams. Brīvprātīgais darbs sociālās aprūpes centros nav tikai palīdzība institūcijām, tā ir investīcija cilvēcībā, empātijā un labestībā. Tas ir veids, kā mēs kā sabiedrība varam parādīt, ka mums rūp un ka neviens netiek atstāts novārtā. Artas teiktais "Saka paldies, ka atnācu un ka gaidīs vēl..." ir apliecinājums tam, ka viņas klātbūtne tiek novērtēta un gaidīta, un tas ir skaistākais apliecinājums brīvprātīgā darba jēgai. Atverot savu sirdi un ziedojot savu laiku, mēs ne tikai palīdzam citiem, bet arī paši kļūstam bagātāki – ar pieredzi, ar emocijām un ar sajūtu, ka esam darījuši kaut ko patiesi nozīmīgu.