Atmiņu stāsti par padomju laiku zobārstniecību: ko atceras latvieši?

Padomju laiku zobārstniecības realitāte

Laika gaitā par dzīvi padomju okupācijas laikā nereti izplatās mīti un puspatiesības, liekot aizmirst reālos apstākļus. Lai gan daži piemin padomju laiku kā laiku, kad izglītība un medicīna bija bez maksas, tas vienmēr nācis ar savām ēnas pusēm. Īpaši tas attiecas uz zobārstniecību, kuras sekas daži izjūt vēl joprojām. Kā informē portāls jauns.lv, Latvijas Zobārstu asociācijas (LZA) viceprezidents Andis Paeglītis padomju zobārstniecību raksturo kā “dūmakainu un apmācies laiku ar retu saules stariņu pie debesīm”.

Sarežģītības un “blata” nozīme

Padomju laikā piekļuve kvalitatīvai zobārstniecības palīdzībai bieži vien nebija vienkārša. Lai gan pastāvēja kvantitātes princips – uz 1500 iedzīvotājiem bija paredzēts viens zobārsts –, problēmas radīja izvietojums un ierobežotais ārstu slodžu skaits. Lai nokļūtu pie speciālista, nereti bija nepieciešams “blats” jeb personisks kontakts, jo rindas poliklīnikās bija garas. Latvijā gan bija unikāla situācija – galvaspilsētā Rīgā darbojās arī maksas zobārstniecības poliklīnika, kas nebija pieejama Lietuvā vai Igaunijā.

Aprīkojums un materiāli: sāpīgas atmiņas

Atmiņas par padomju laiku zobārstniecību bieži saistās ar nepatīkamām sajūtām un novecojušu aprīkojumu. Kabinetos stāvēja neērti krēsli ar tādu pašu pagalvi, blakus spļaujamtrauki, kuros varēja atrasties iepriekšējā pacienta asiņaini marles tamponi. Urbjus darbināja ar kāju, nebija dzesēšanas sistēmas, kas brīžiem radīja dūmus no urbšanas procesa, un pacientiem spīdināja spilgtu gaismu acīs, bieži izmantojot automobiļu lukturus. Trūka arī modernu diagnostikas metožu; rentgenu nosūtīja tikai īpašos gadījumos, tāpēc problēmu noteikšanā galvenokārt paļāvās uz pacienta sāpju sajūtām. Vienreizlietojamās šļirces nebija ierasta lieta, tās dezinficēja un izmantoja atkārtoti, un pat adatas nereti bija jāuzasina.

Zobu protezēšana un materiāli

Zobu protezēšana padomju laikā arī nebija bez savām problēmām. Keramikas zobus neprata izgatavot, tāpēc izmantoja metāla kroņus, kas izskatījās “pabriesmīgi”, vai dārgākus zelta kroņus. Ieliekamās un izņemamās protēzes bieži vien bija nekvalitatīvas, kustējās mutē un varēja izkrist runājot. Lai gan zobārstniecības materiālu piegāde un tehnoloģijas ir attīstījušās, padomju laikos izmantotie materiāli un metodes bija krietni atšķirīgas no mūsdienu standartiem.

Izglītība un mūsdienu zobārstniecība

Lai gan padomju laikā zobārstu skaits tika plānots attiecībā pret iedzīvotāju skaitu, problēmas radīja aprīkojuma un materiālu trūkums, kā arī medicīnas iestāžu izvietojums. Mūsdienās Latvijas zobārstniecība ir sasniegusi pasaules līmeni gan izglītībā, gan tehnoloģijās un materiālos. Tomēr, lai gan aprīkojums un pieejamie materiāli atbilst Eiropas standartiem, viena no jomām, kas Latvijā vēl jāpilnveido, ir ārstu komunikācija ar pacientu, nodrošinot pilnvērtīgu informāciju par ārstēšanas plāniem un izskaidrojot izmantotās metodes.