Rīga: +11.2°С
Izglītības un zinātnes ministrija atkal uz trauslajiem svariem liek sešgadnieku nākotni – skolas sola dilemmas
Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) atkal izvirzījusi sabiedrības uzmanības centrā jautājumu, kas ik pa laikam uzvirmo kā sena, bet vēl neatrisināta sāpe – iespēju sūtīt bērnus pirmajā klasē jau no sešu gadu vecuma. Šo ideju, kā atklājusi izglītības ministre Dace Melbārde, primāri virza nevis dedzīga vēlme revolucionizēt agrīnās izglītības pieeju, bet gan pragmatisks, lai neteiktu skaudrs, līdzekļu ietaupījuma meklējums. Finanšu vēsmas liek ministrijai uz izglītības sistēmu lūkoties caur taupības prizmu, un agrāks skolas sākums tiek izsvērts kā viens no risinājumiem, kas varētu nest cerēto "viena gada ekonomiju" sistēmā.
Šī nav pirmā reize, kad sešgadnieku sūtīšana skolā tiek cilāta. Atmiņas par iepriekšējām diskusijām, kas nereti bijušas karstas un pretrunīgas, vēl nav izdzisušas. Jau gadiem ilgi šis jautājums atgriežas politikas un sabiedrības dienaskārtībā, ikreiz izsaucot plašas debates un pamatotas bažas.
Finanšu vilinājums un Eiropas arguments – vai ietaupījums ir visa mēraukla?
IZM argumentācija ir šķietami vienkārša: agrāks skolas sākums ļautu jauniešiem agrāk ienākt darba tirgū vai uzsākt augstākās izglītības apguvi, tādējādi nodrošinot minēto gada ekonomiju valsts līmenī. Ministre Melbārde norāda, ka šāda pieeja arī sinhronizētu Latviju ar pārējo Eiropas izglītības telpu, kur daudzās valstīs bērni skolas gaitas sāk sešu gadu vecumā.
Tomēr kritiķi un izglītības eksperti steidz atgādināt, ka tieša citu valstu modeļu kopēšana, neiedziļinoties būtiskās niansēs, var būt maldinoša. Lai gan formāli skolas vecums varētu būt līdzīgs, izglītības saturs, metodes un vide dažādās valstīs krasi atšķiras. Daudzās Eiropas valstīs agrīnais skolas posms ir vairāk rotaļās balstīts un pielāgots jaunāka vecuma bērnu vajadzībām, atšķirībā no tradicionālās, akadēmiskās pieejas, kas bieži dominē Latvijas sākumskolā.
Bērna gatavība – smalks un daudzšķautņains mozaīkas gabaliņš
Vislielākās bažas un emocionālo spriedzi raisa jautājums par pašu galveno – bērnu gatavību. Vai sešgadīgs bērns ir emocionāli, sociāli un kognitīvi gatavs sēdēt skolas solā, stundām ilgi koncentrēties, izturēt slodzi un iekļauties lielā, prasīgā sistēmā? Izglītības psihologi un pedagogi uzsver, ka gatavība skolai nav tikai par burtiem, cipariem vai spēju nosēdēt mierīgi noteiktu laiku. Tā ir sarežģīta mijiedarbība starp kognitīvajām prasmēm (spēju uztvert, analizēt informāciju), emocionālo noturību (spēju regulēt emocijas, tikt galā ar grūtībām, vilšanos), sociālajām iemaņām (spēju sadarboties ar vienaudžiem un pieaugušajiem, ievērot noteikumus) un fizisko briedumu (spēju ilgstoši saglabāt darba pozu, roku sīkās muskulatūras attīstība rakstīšanai).
Salīdzinot sešgadīgu un septiņgadīgu bērnu attīstību, bieži vien vērojamas būtiskas atšķirības tieši šajos jomu briedumā. Kamēr viens sešgadnieks varētu būt akadēmiski apdāvināts, viņam var trūkt emocionālās noturības vai sociālo prasmju, lai veiksmīgi integrētos skolas vidē bez pārmērīga stresa. Skola prasa augstāku pašregulācijas līmeni, spēju darboties pat tad, ja uzdevums nav saistošs, un spēju pārvarēt grūtības. Bērnudārzā mācīšanās bieži notiek caur rotaļu, kas ir dabisks un efektīvs veids maziem bērniem apgūt jaunas lietas. Skolā rotaļas loma mazinās, un dominē strukturētas mācību stundas, kas var būt liels izaicinājums mazāk nobriedušiem bērniem.
Vecāku, pedagogu un bērnu psihologu viedokļi par šo jautājumu tradicionāli ir bijuši piesardzīgi vai pat noraidoši. Bažas par bērnu psihoemocionālo veselību, iespējamiem adaptācijas grūtību izraisītiem sarežģījumiem un priekšlaicīgi zaudēto bērnību ir ļoti reālas. Daudzi atceras gadījumus, kad bērni, kas skolu sākuši agrāk, saskārušies ar grūtībām, kas atstājušas negatīvu ietekmi uz viņu turpmākajām mācību gaitām un pašvērtējumu. Kāds pedagogs savulaik trāpīgi norādījis, ka bērna iemešana skolā, kuras sistēma nav pielāgota viņa vecumam, var nodarīt vairāk pāri nekā sniegt labumu.
Potenciālās sekas un neparedzētās izmaksas
Ja lēmums par sešgadnieku obligātu vai masveidīgu iekļaušanu pirmajā klasē tiktu pieņemts, tam būtu tālejošas sekas ne tikai uz bērniem un viņu ģimenēm, bet arī uz visu izglītības sistēmu. Pirmkārt, skolas videi un mācību saturam būtu jāpiedāvā būtiskas izmaiņas, lai pielāgotos jaunāka vecuma bērnu vajadzībām un attīstības īpatnībām. Tas prasa ne tikai jaunas programmas un metodikas, bet arī skolotāju tālākizglītību un atbalstu. Vai valsts ir gatava šādām investīcijām?
Otrkārt, palielinātos pieprasījums pēc atbalsta personāla – skolu psihologiem, logopēdiem, speciālajiem pedagogiem, kuri palīdzētu jaunākajiem skolēniem pārvarēt adaptācijas un mācību grūtības. Pašreizējā sistēmā jau ir vērojams atbalsta personāla trūkums, un sešgadnieku pieplūdums situāciju varētu vēl vairāk saasināt. Treškārt, tas radītu spiedienu uz pirmsskolas izglītības iestādēm, mainot to lomu un sagatavošanas grupu funkciju.
Finansiālā ietaupījuma arguments, kas ir šīs iniciatīvas dzinējspēks, šādā kontekstā izskatās blāvāks. Iespējamie ietaupījumi uz vienu skolas gadu varētu tikt ātri vien patērēti, novēršot problēmas, kas rodas no priekšlaicīgas bērnu iekļaušanas akadēmiskā vidē, kura viņiem nav piemērota. It kā mēģinot ietaupīt uz pamatu izbūvi, mēs riskējam uzcelt māju uz šķībām smiltīm, kas nākotnē prasīs daudz lielākus remontdarbus.
Vēstures mācības un likuma burts šodien, 2025. gadā
Šī nav pirmā reize, kad Latvija ir bijusi tuvu lēmumam sūtīt bērnus skolā no sešu gadu vecuma. Iepriekšējās reizes šo ideju apturēja gan sabiedrības spiediens, gan ekspertu iebildumi, gan praktiskas grūtības. Bija pat ieviesti grozījumi likumos, kas paredzēja pakāpenisku pāreju, integrējot pirmo klasi bērnudārzā, taču tie netika pilnībā īstenoti. Interesanti, ka 2018. gadā pieņemtie grozījumi paredzēja, ka pamatizglītības uzsākšana no 6 vai 7 gadu vecuma būs vecāku izvēle, ar nosacījumu, ka 6-gadīgam bērnam ir atbilstoša psiholoģiskā gatavība un ģimenes ārsta vai psihologa atzinums.
Šobrīd aktuālais Vispārējās izglītības likums nosaka, ka bērni pamatizglītības ieguvi sāk tajā kalendārajā gadā, kurā aprit septiņi gadi. Tomēr saglabājas iespēja sākt gadu agrāk (no 6 gadiem) vai vēlāk (līdz 8 gadiem), pamatojoties uz vecāku vēlmēm un attiecīgu ārsta vai psihologa atzinumu. Nesen, 2024. gada novembrī, Satversmes tiesa lēma, ka Rīgas pašvaldības kārtība, kas prioritāri uzņem septiņgadīgos bērnus pirmajā klasē, bet sešgadīgos – tikai brīvo vietu ietvaros, atbilst Satversmei. Tiesa uzsvēra, ka valstij jānodrošina pieejama izglītības sistēma, taču nav pienākuma garantēt vietu konkrēti vecāku izvēlētā skolā sešgadīgajiem, ja prioritāte ir jānodrošina obligātā vecuma (septiņgadīgo) bērniem. Šis spriedums faktiski apliecina pašreizējo situāciju, kurā seši gadi nav obligātais, standarta vecums, bet gan iespēja, kuras īstenošana atkarīga no vietu pieejamības un bērna gatavības izvērtējuma.
Emocionālais aspekts un vecāku dilemmas
Vecākiem šī diskusija ir dziļi personīga un bieži vien emocionāli smaga. Katrs vecāks vēlas savam bērnam labāko, un lēmums par skolas sākumu ir viens no pirmajiem lielajiem lēmumiem, kas ietekmē bērna nākotni. Neziņa un šaubas par to, vai viņu atvase ir pietiekami nobriedusi, vai skolas vide būs atbalstoša un vai agrāks sākums neatstās negatīvas sekas, rada pamatotu satraukumu. Sarunas ar pirmsskolas pedagogiem un psihologiem ir neatsveramas, lai objektīvi izvērtētu bērna gatavību visās jomās.
Iedomājieties situāciju: ģimenē aug divi bērni. Vecākais skolu sāka septiņos gados, jutās droši un pārliecināti. Jaunākajam aprit seši gadi, un ministrija apsver iespēju sūtīt viņu skolā gadu agrāk. Vecāki redz, ka jaunākais ir nedaudz bērnišķīgāks, vēl joprojām mīl rotaļāties, ātri nogurst un ne vienmēr spēj ilgstoši noturēt uzmanību uz vienu uzdevumu. Viņiem rodas pamatotas bažas – vai, sūtot jaunāko bērnu skolā gadu agrāk, mēs viņam nenodarām pāri? Vai mēs viņam neatņemam vēl vienu gadu bezrūpīgas bērnības, kas tik ļoti nepieciešama psihoemocionālai attīstībai? Šādas dilemmas rada emocionālu slogu un liek uzdot jautājumus par sistēmas empātiju pret individuālajām bērnu vajadzībām.
Ceļš uz priekšu: balanss starp ekonomiku un bērnu labklājību
Diskusija par sešgadnieku skolas gaitu uzsākšanu atkal ir uz galda, virzīta ar finanšu ietaupījuma saukli. Taču ir vitāli svarīgi, lai šajā debatē netiktu pazaudēts pats būtiskākais – bērna labklājība un attīstība. Izglītības sistēmai ir jākalpo bērniem, nevis bērniem jāpielāgojas sistēmai, kas veidota, balstoties primāri uz finansiāliem apsvērumiem.
Jebkurām pārmaiņām jābūt rūpīgi izsvērtām, balstītām uz plašām diskusijām ar visiem iesaistītajiem – vecākiem, pedagogiem, psihologiem, izglītības satura ekspertiem. Ir nepieciešams detalizēts izvērtējums par nepieciešamajām izmaiņām mācību saturā, metodikā, vidē un atbalsta sistēmā, lai nodrošinātu, ka skola ir gatava uzņemt jaunāka vecuma bērnus, nekaitējot viņu attīstībai. Ir jārod veids, kā sabalansēt valsts budžeta iespējas ar investīcijām nākotnē – mūsu bērnos.
Varbūt risinājums slēpjas nevis obligātā vecuma pazemināšanā, bet gan esošās sistēmas pilnveidošanā, nodrošinot kvalitatīvu un bērna attīstībai atbilstošu pirmsskolas izglītību un elastīgāku pāreju uz sākumskolu tiem, kas ir gatavi. Svarīgi ir atcerēties, ka katrs bērns ir unikāls un attīstās savā tempā. Izglītības sistēmai ir jābūt pietiekami elastīgai, lai to ņemtu vērā, nevis jāspiež visus vienā šablonā finanšu ietaupījuma vārdā. Latvijas nākotne ir atkarīga no tā, cik gudri un atbildīgi mēs šodien veidosim mūsu bērnu izglītības ceļu.
Sekojiet mums līdzi: