Pierobežu pārņem spekulantu ēnas: Valsts aizsardzības plāni un negodīga iedzīvošanās uz zemes rēķina

Saturs

Latvijas austrumu pierobežā, vietās, kur valsts drīzumā plāno stiprināt savu aizsardzību, sākuši uzdarboties ēnas darboņi – spekulanti, kas, šķietami bez sirdsapziņas pārmetumiem, cenšas iedzīvoties uz valsts un tās iedzīvotāju rēķina. Šī satraucošā tendence atklāj ne tikai ekonomiskās, bet arī dziļi ētisko dilemmu, kas rodas nacionālās drošības un privātā kapitāla krustcelēs. Zilupes Katoļu priesteris Vitālijs Filipenko ar smagu sirdi norādījis “Latvijas Televīzijai”, ka par pierobežas zemēm pēkšņi parādījusies pastiprināta, aizdomīga interese, kas nākusi no personām, kuru nodomi nav godīgi.

Spekulantu metodes un mērķi

Šie jaunizceptie “investori” jeb, tiešāk sakot, spekulanti, braukā pa nomaļajiem pierobežas ciemiem, klauvējot pie vietējo iedzīvotāju durvīm un piedāvājot “izdevīgas cenas” par viņu zemi un īpašumiem. Viņu galvenais arguments, kas atklāj patieso, cinisko aprēķinu, ir pārliecība, ka “valsts jau tik un tā to atņems”. Šī stratēģija, kas balstīta uz iedzīvotāju neziņu un, iespējams, bailēm no nenoteiktības, ir brutāla un amorāla. Spekulantu mērķis ir skaidrs kā diena – iegādāties īpašumus par zemāku cenu, nekā būtu taisnīga tirgus vērtība, lai vēlāk, kad valsts tos atsavinās aizsardzības vajadzībām, pieprasītu krietni augstāku kompensāciju, gūstot negodīgu peļņu. Tā ir aukstasinīga spēle ar cilvēku likteņiem un valsts drošību.

Aizsardzības ministrijas plāni un jaunais likums

Fons šiem spekulantu manevriem ir Aizsardzības ministrijas (AM) aktīvais darbs pie Latvijas austrumu robežas militārās stiprināšanas. Pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā, ko krasi ietekmē Krievijas agresija Ukrainā, Latvijas valsts ir apņēmusies nostiprināt savas ārējās robežas aizsardzību “no pirmā centimetra”, lai nepieļautu vēstures tumšo lappušu atkārtošanos. Viens no būtiskākajiem soļiem šajā virzienā ir tā dēvētās Baltijas aizsardzības līnijas izveide un mobilitātes šķēršļu (piemēram, betona bloku, “pūķa zobu”, “prettanku ežu”) izvietošana pierobežas zonā.

Lai šos stratēģiski svarīgos aizsardzības pasākumus varētu īstenot efektīvi un operatīvi, AM ir sagatavojusi un valdība 17. jūnijā atbalstījusi jaunu likumprojektu – “Pretmobilitātes infrastruktūras izveides likums”. Šis likums, ko plānots skatīt Saeimā tuvākajā laikā, paredz īpašu tiesisko regulējumu nekustamo īpašumu atsavināšanai teritorijās līdz 30 kilometru attālumā no robežas. Likumprojekta mērķis ir vienkāršot un paātrināt procesu, piešķirot nepieciešamajām teritorijām nacionālo interešu objekta statusu.

AM parlamentārā sekretāre Liene Gātere skaidrojusi, ka netiks atsavināta visa 30 kilometru josla, bet gan precīzi identificēti konkrēti punkti un teritorijas, kuru kopējā platība varētu sasniegt līdz 2000 hektāriem. Likums paredz, ka valsts akciju sabiedrība “Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) organizēs infrastruktūras izbūvi un materiāltehnisko līdzekļu izvietošanu, kā arī koordinēs iesaistīto institūciju darbu. Valsts aizsardzības militāro objektu un iepirkumu centrs savukārt būs atbildīgs par nekustamo īpašumu atsavināšanas organizēšanu un zemes ierīcības darbiem. Atsevišķos gadījumos infrastruktūras izbūvi varēs veikt arī paši Nacionālie bruņotie spēki (NBS).

Taisnīga atlīdzība un komunikācijas nozīme

Viens no būtiskiem jautājumiem, kas satrauc pierobežas iedzīvotājus un ko akcentējis arī priesteris V. Filipenko, ir informācijas trūkums par to, kur tieši un kādas atsavināšanas gaidāmas. Cilvēkiem ir nepieciešama skaidrība par viņu nākotni un īpašumu likteni. AM apzinās šo vajadzību un sola, ka pēc likuma pieņemšanas Saeimā katrs īpašnieks, kuru skars atsavināšana, tiks uzrunāts individuāli, un tiks nodrošinātas atbilstošas saziņas iespējas. Atlīdzību par atsavināto īpašumu noteiks sertificēts nekustamā īpašuma vērtētājs, nodrošinot taisnīgu kompensāciju saskaņā ar “Sabiedrības vajadzībām nepieciešamā nekustamā īpašuma atsavināšanas likumu”, kas paredz gan labprātīgu vienošanos, gan, izņēmuma gadījumos, piespiedu atsavināšanu pret taisnīgu atlīdzību.

Tomēr spekulantu parādīšanās met ēnu uz šo procesu. Viņu darbība var būtiski sadārdzināt valsts izdevumus, ja īpašumi tiks iegādāti par mākslīgi zemām cenām, un vēlāk valstij nāksies maksāt tirgus vai pat augstāku cenu spekulantiem, nevis sākotnējiem īpašniekiem. Šāda situācija ir ne tikai finansiāli neizdevīga valstij, bet arī netaisnīga pret tiem iedzīvotājiem, kuri gadiem ilgi kopuši savu zemi un tagad ir spiesti ar to šķirties nacionālās drošības vārdā.

Nacionālās drošības konteksts un zemes loma

Šis gadījums atkal aktualizē senāku diskusiju par zemes piederību Latvijā un tās lomu nacionālajā drošībā. Jau agrākos gados izskanējušas bažas par ārvalstnieku un spekulantu iespējām netraucēti iegādāties Latvijas zemi, īpaši lauksaimniecības zemi, kas tika uzskatīts par apdraudējumu valsts drošībai. Lai gan jaunais likums tieši risina zemes atsavināšanu aizsardzības infrastruktūras izveidei, spekulantu parādīšanās norāda uz plašākām problēmām zemes tirgū un nepieciešamību stiprināt mehānismus, kas pasargātu valsts intereses un godīgus iedzīvotājus. Latvijas Zemes fonds, piemēram, veic darījumus ar lauksaimniecības zemi ar mērķi to saglabāt apritē un nodrošināt godīgus darījumus, bet šķiet, ka pierobežas specifika prasa vēl stingrākus risinājumus.

Situācija pierobežā ir smags atgādinājums, ka nacionālā drošība nav tikai militārā aprīkojuma un aizsardzības līniju jautājums. Tā ir cieši saistīta ar zemes piederību, tās izmantošanu un cilvēku piederības sajūtu savai valstij. Spekulanti, kas mēģina iedzīvoties uz šīs trauslās situācijas rēķina, grauj sabiedrības uzticību un rada papildu sarežģījumus valsts centienos stiprināt savu aizsardzību. Viņu rīcība ir ne tikai ekonomiski kaitīga, bet arī ētiski nosodāma, jo izmanto iedzīvotāju satraukumu un valsts vajadzību. Lai gan AM sola individuālu saziņu un taisnīgu atlīdzību, steidzami ir nepieciešams veikt pasākumus, lai apturētu šo spekulantu uzdarbošanos un nodrošinātu, ka zemes atsavināšanas process norit caurspīdīgi, godīgi un sabiedrības, nevis atsevišķu indivīdu, interesēs.

Valstij, sadarbojoties ar pašvaldībām un vietējiem iedzīvotājiem, ir svarīgi sniegt skaidru un savlaicīgu informāciju par plānotajām darbībām. Caurspīdīgums un aktīva komunikācija var kliedēt bažas, mazināt spekulantu manevrēšanas iespējas un stiprināt iedzīvotāju pārliecību, ka valsts rūpējas par viņu interesēm pat sarežģītos apstākļos. Tāpat būtu jāizvērtē iespējas tiesiski ierobežot spekulatīvus darījumus ar zemi reģionos, kas ir kritiski svarīgi nacionālajai drošībai. Tikai tādā veidā Latvija varēs veiksmīgi īstenot savus aizsardzības plānus, pasargājot gan savu teritoriju, gan savus cilvēkus no ārējiem draudiem un iekšējiem negodprātīgajiem. Raimonds Bergmanis, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs, pēc viesošanās Zilupē uzsvēra, ka tiek darīts viss, lai valsts tiktu aizsargāta un ka rudenī parlaments skatīs Pretmobilitātes infrastruktūras izveides likumu, kas vienkāršos šķēršļu izvietošanas procesu.

Situācija pierobežā kalpo kā spilgts piemērs tam, cik daudzšķautņaina ir nacionālā drošība un cik būtiski ir risināt gan militāros, gan sociālekonomiskos, gan arī morālos un juridiskos aspektus. Valsts spēja efektīvi pārvaldīt zemes resursus, īpaši stratēģiski svarīgās teritorijās, ir tieši saistīta ar tās spēju nodrošināt savu un savu pilsoņu drošību nākotnē.