Pilnīgs Strupceļš: Kāpēc Ķīnas Vēstniecība Viļņā Stāv Tukša Kopš Maija Vidus?

Diplomātiskā sasalšana Viļņas un Pekinas starpā: Ķīnas vēstniecība tukša kopš maija vidus

Lietuvas un Ķīnas diplomātiskajās attiecībās iestājies pilnīgs sasalums, kas sasniedzis jaunu, satraucošu fāzi. Kopš 2025. gada maija vidus Ķīnas Tautas Republikas vēstniecība Viļņā stāv tukša – tajā nav akreditētu diplomātu vai citu darbinieku. Šī situācija nav pēkšņs negaiss skaidrās debesīs, bet gan kulminācija ilgstošai spriedzei, kas aizsākās pirms vairākiem gadiem un tagad ir nonākusi teju neatrisināmā strupceļā.

Aukstā vēja sākums: Taivānas faktors

Konflikta saknes meklējamas 2021. gadā, kad Lietuva pieņēma lēmumu atļaut Taivānai Viļņā atvērt pārstāvniecību. Ārēji tas varētu šķist nenozīmīgs solis, taču diplomātiskajā pasaulē detaļām ir milzīga nozīme. Kritiskais punkts bija pārstāvniecības nosaukums – tā tika atvērta kā “Taivānas pārstāvniecība Lietuvā”, nevis ierastais “Taipejas pārstāvniecība”, kas tiek izmantots lielākajā daļā valstu, lai nekaitinātu Pekinu un respektētu tās “vienas Ķīnas” politiku. Ķīnas Komunistiskā partija uzskata Taivānu par savas teritorijas neatņemamu sastāvdaļu, kas nepieciešamības gadījumā jāatgūst pat ar militāru spēku, un jebkādu soli, kas varētu liecināt par Taivānas neatkarības atzīšanu, tā uztver ārkārtīgi sāpīgi un agresīvi.

Lietuvas drosmīgais, bet Pekinas skatījumā provokatīvais solis tika uztverts kā tiešs izaicinājums Ķīnas pamatprincipiem un suverenitātei. Sekoja zibens ātra un skarba Pekinas reakcija. Ķīna pazemināja diplomātiskās attiecības ar Lietuvu līdz pilnvarotā lietveža līmenim, atsauca savu vēstnieku no Viļņas un pieprasīja Lietuvas vēstniecei atstāt Pekinu. Taču ar to Ķīnas spiediens neapstājās. Sekoja plašas ekonomiskās sankcijas un tirdzniecības ierobežojumi, kas sāpīgi skāra Lietuvas uzņēmumus, radot būtiskas problēmas eksportam uz Ķīnu un integrējot Lietuvu Ķīnas muitas sistēmās. Šī ekonomiskā piespiešana izraisīja plašas diskusijas Eiropas Savienībā par to, kā bloks var aizsargāt savas dalībvalstis pret šādu ekonomisko agresiju no trešajām valstīm.

Sarunu ilūzijas un stingrā realitāte

Neskatoties uz sākotnējo saspīlējumu un Pekinas aso reakciju, pēdējo gadu laikā ir bijuši mēģinājumi atjaunot diplomātiskās attiecības. Lietuvas politiskajā ainā ir bijušas atšķirīgas pieejas šim jautājumam. Kamēr iepriekšējā, konservatīvo vadītā valdība bija stingrāka savā nostājā attiecībā uz Taivānu un Ķīnu, jaunā premjerministra Gintauta Palucka sociāldemokrātu valdība, kas stājās amatā pēc 2024. gada vēlēšanām, izteica vēlmi normalizēt attiecības ar Pekinu. Premjerministrs Palucks pat sākotnēji pauda apņēmību panākt pilnvērtīgu diplomātisko attiecību atjaunošanu, uzsverot, ka Lietuva ir vienīgā ES valsts bez pilnvērtīgām diplomātiskajām attiecībām ar Ķīnu.

Tomēr realitāte ir izrādījusies daudz sarežģītāka nekā politiķu labie nodomi. Galvenais klupšanas akmens joprojām ir un paliek Taivānas pārstāvniecības nosaukums. Ķīna ir nepielūdzama savā prasībā, lai Lietuva mainītu pārstāvniecības nosaukumu, uzskatot to par nepieciešamu soli, lai atjaunotu attiecības pilnā apmērā. Lietuvas puse, lai gan vēlas attiecību normalizēšanu, kategoriski atsakās piekāpties šajā jautājumā, uzsverot, ka pārstāvniecība ir ekonomiska un kultūras, nevis diplomātiska misija un tās nosaukums nepārkāpj “vienas Ķīnas” principu.

Mēģinājumi rast kopsaucēju ir bijuši sarežģīti un bez redzamiem panākumiem. Lai gan ir notikušas sarunas, abas puses paliek pie saviem nosacījumiem, radot patiesu strupceļu. Premjerministrs Palucks ir atzinis, ka “bumba nav mūsu laukuma pusē”, netieši norādot, ka Ķīna ir tā, kas bloķē progresu, pieprasot Lietuvai piekāpties principālos jautājumos. Gan premjers, gan Lietuvas prezidents Gitans Nausēda ir uzsvēruši, ka attiecību normalizēšana nedrīkst notikt “pazeminoties, krītot ceļos un neko nelūdzot”, uzsverot nepieciešamību saglabāt cieņu un neupurēt savas vērtības.

Diplomātu aiziešana kā spriedzes eskalācija

Pēdējā dramatiskā epizode šajā ilgstošajā diplomātiskajā sāgā risinājās 2024. gada novembrī, kad Lietuva pasludināja trīs Ķīnas pagaidu pilnvarotā lietveža biroja darbiniekus par persona non grata un pieprasīja viņiem nedēļas laikā atstāt valsti. Lietuvas Ārlietu ministrija norādīja, ka šīs personas veikušas darbības, kas pārkāpj Vīnes konvenciju par diplomātiskajām attiecībām, starptautiskos principus un Lietuvas likumus. Pekina šo soli asi nosodīja, nodēvējot to par “patvaļīgu un provokatīvu rīcību” un brīdinot par tiesībām veikt pretpasākumus.

Savukārt 2025. gada 18. maijā notika incidents, kas noveda pie pilnīgas Ķīnas diplomātiskās klātbūtnes izbeigšanās Lietuvā. Pēdējam Ķīnas diplomātam, kurš vēl strādāja Viļņā, pēc īslaicīgas izceļošanas no valsts tika liegta atgriešanās Lietuvā Viļņas lidostā. Lietuvas robežsardzes dienests apstiprināja, ka iemesls bijis Šengenas zonas noteikumu pārkāpums – diplomāts bija izmantojis atļauto 90 dienu uzturēšanās termiņu 180 dienu periodā, un viņam nebija derīgas Lietuvas Ārlietu ministrijas akreditācijas. Lietuva jau vairākus gadus nav atjaunojusi akreditācijas Ķīnas pilsoņiem, kas strādā diplomātiskajā pārstāvniecībā, kas ir tieši saistīts ar strīdu par pārstāvniecības statusu un nosaukumu.

Šī situācija, kurā valstī nav neviena otras valsts akreditēta diplomāta, ir neparasta un liecina par dziļu neuzticēšanos un nespēju pat elementārā līmenī uzturēt divpusējo komunikāciju. Tas ir kā diplomātisks tukšums, kas pasvītro attiecību kritisko stāvokli.

Plašāks konteksts un nākotnes izredzes

Lietuvas un Ķīnas saspīlējums nav izolēts incidents, bet gan daļa no plašākas globālas ģeopolitiskās dinamikas. Ķīnas arvien asertīvākā ārpolitika, ko bieži dēvē par “vilku kareivju” diplomātiju, un tās pieaugošā globālā ietekme rada izaicinājumus daudzām valstīm, īpaši tām, kas apņēmušās aizstāvēt demokrātiskās vērtības un starptautiskās tiesības.

Lietuvas gadījums ir kļuvis par sava veida lakmusa papīrīti gan ES vienotībai attiecībā uz Ķīnu, gan valstu spējai izturēt ekonomisko un politisko spiedienu. Lai gan ES kopumā ir paudusi solidaritāti ar Lietuvu un vērsusies Pasaules Tirdzniecības organizācijā par Ķīnas tirdzniecības ierobežojumiem, dalībvalstu nostājas pret Ķīnu mēdz atšķirties atkarībā no to ekonomiskajām interesēm un politiskajām prioritātēm.

Situāciju sarežģī arī Ķīnas arvien ciešākā stratēģiskā partnerība ar Krieviju, īpaši Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā kontekstā. Lietuva, kā valsts ar tiešu robežu ar Krieviju un Baltkrieviju, Ķīnas atbalstu Krievijai uztver ar īpašām bažām un uzskata Ķīnu par pieaugošu izaicinājumu savai drošībai. Tas vēl vairāk samazina Lietuvas vēlmi piekāpties Pekinas prasībām, stiprinot pārliecību, ka principi nedrīkst tikt upurēti ekonomiskā labuma vai diplomātiskas ērtības dēļ.

Attiecību atjaunošanas izredzes tuvākajā nākotnē šķiet ļoti miglainas. Kamēr Ķīna kategoriski pieprasīs Taivānas pārstāvniecības nosaukuma maiņu, bet Lietuva no tā atteiksies, diplomātiskais tukšums, visticamāk, saglabāsies. Šī situācija var turpināties ilgstoši, radot ne tikai praktiskas problēmas konsulāro pakalpojumu un savstarpējās komunikācijas jomā, bet arī simbolizējot dziļu plaisu starp valstīm, kuras vērtību sistēmas un ģeopolitiskie skatījumi ir radikāli atšķirīgi.

Kamēr nav atrisināts fundamentālais nesaskaņas punkts – Taivānas pārstāvniecības status un nosaukums –, jebkādi mēģinājumi “normalizēt” attiecības paliks virspusēji un bez būtiska progresa. Šis strupceļš ir smags pārbaudījums gan Lietuvas neatkarīgajai ārpolitikai, gan tās apņēmībai iestāties par demokrātiju un cilvēktiesībām, vienlaikus saskaroties ar ietekmīgas un arvien agresīvākas lielvalsts spiedienu. Situācija ar tukšo Ķīnas vēstniecību Viļņā nav tikai diplomātisks incidents – tā ir spilgta ilustrācija tam, kā globālā ģeopolitika ietekmē pat šķietami nelielu valstu divpusējās attiecības un kā vērtību un principu jautājumi var kļūt par nepārvaramu šķērsli.