Upīte i Uobeļduorzs. Kā dvēseles stīgas aizskar vecākais latgaliešu mūzikas un dzejas festivāls

Upītes Uobeļduorzs: Tradīciju turpināšana

Upīte, mazs pierobežas miestiņš, šogad atkal kļūst par latgaliešu mūzikas un dzejas epicentru, rīkojot jau 23. festivālu "Upītes Uobeļduorzs". Šis pasākums, ko iekļāvusi Latvijā vispirms dzīvojošā kultūras ainava, ir kļuvis par svarīgu tradīciju, kas pulcē mūziķus, dzejniekus un ikvienu, kas vēlas piedzimt kultūras un mākslas burvībā.

Andris Slišāns: Festivāla sirds un dvēsele

Andris Slišāns, Balvu novada Nemateriālās kultūras mantojuma centra direktors un vietējās folkloras kopas vadītājs, smejoties atzīst: "Mums Upītē ir tik daudz iedzīvotāju, cik Latvijai gadu." Viņa entuziasms un aizrautība par vietējo kultūru ir redzama ikdienas darbā, kas veicina un popularizē latgaliešu tradīcijas un mākslu. Festivāls kļūst par platformu, kur jaunie talanti var parādīt savu prasmi un dalīties radošajā gars.

Atmiņas par Antonu Slišānu un ābeļdārzu

Šogad festivāla dalībnieki īpaši piemin Antonu Slišānu, kura iniciatīva šos svētkus ieveda mūsu ikdienas kultūrā. Pie kultūras nama stādītais ābeļdārzs kļuva par simbolu viņa mūžīgajai mantošanai. Lai gan šogad raža izpalika salnu dēļ, festivāla garša un sajūta turpina dzīvot un sniegt iespēju sanākt kopā, svinēt un radīt.

Kultūras bagātību sv Celebrācija

"Upītes Uobeļduorzs" nav tikai mūzikas un dzejas svētki, bet kultūras bagātību sv Celebrācija. Tas ir laiks, kad vietējie iedzīvotāji, viesi un mākslinieki apvienojas, lai radītu kaut ko nozīmīgu. Tradīcijas, kas tiek nodotas no paaudzes uz paaudzi, tiek svinētas, un mūsdienīgas interpretācijas piešķir šai kultūrai jaunu elpu. Upīte turpina dzīvot, veidojot nākotni, kas balstīta pagātnes gūta.

Šis raksts ir sagatavots, pamatojoties uz LSM portāla informāciju.
Oriģinālo rakstu tu vari atrast šeit